|
|
|
| |
Zemnieku Savienībai - 90
LZS dibināšanas sapulce notika 1917. gada 12. maijā Valkā. Bet tās idejiskie un ideoloģiskie pamati sākti veidot jau pirms simt gadiem, kad Kārlis Ulmanis ne tikai mācīja, kā pareizi slaukt un ēdināt lopus, bet runāja arī par izglītības nozīmi, par lauku jaunatnes interesēm, par laukstrādnieku dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Kad Hermanis Endzeliņš vērsās pret vācu muižnieku privilēģijām. Kad Cīrihes universitātes jurisprudences doktors Miķelis Valters kā pirmais no visiem Latvijas politiķiem jau 1903. gadā rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" sludināja Latvijas neatkarības ideju.
Latviešu Zemnieku savienības oficiālā nodibināšana notika īstajā brīdī, kad radās iespēja un nepieciešamība apvienot visus pilsoniskos spēkus brīvas Latvijas izveidošanai.
Neraugoties uz savu nosaukumu, LZS nekad nav bijusi vienas šķiras partija vai kādas profesijas arodbiedrība. Kārlis Ulmanis jau vairākus mēnešus pirms dibināšanas rakstīja, ka partijai būs jāsadarbojas ar dažādi domājošiem politiskiem spēkiem un būs jāstrādā visas sabiedrības interesēs. Plašs bijis arī veidotāju spektrs. Līdztekus lauksaimniekiem Kārlim Ulmanim, Jānim Vārsbergam, Jūlijam Gulbītim, Hermanim Endzeliņam un Arvīdam Brēmeram pie LZS šūpuļa stāvēja arī žurnālists Oto Nonācs, tautsaimnieki Zigfrīds Meierovics un Ādolfs Klīve, juristi Miķelis Valters, Kārlis Pauļuks, mazliet vēlāk piepulcējās Alberts Kviesis un Jānis Čakste.
LZS kā valstiskas, konstruktīvas partijas loma spoži atklājās jau pavisam drīz pēc tās radīšanas - neatkarīgās Latvijas proklamēšanas priekšvakarā, kad astoņas kopā sanākušās politiskās partijas nespēja vienoties par kopēju politisku programmu un Pagaidu valdības sastāvu. Vienoties izdevās tikai, pateicoties LZS pārstāvju iecietībai un it īpaši LZS ētikas principu iedibinātāja Miķeļa Valtera aicinājumam: apzināties notikuma vēsturisko nozīmīgumu un pirmajā vietā likt valsti, un tikai tad savu partiju.
Neatkarīgās Latvijas viskritiskākajos brīžos - atbrīvošanas cīņu laikā, kad politiskajām partijām bija pakārtota loma, spoži atklājās LZS izcilāko politiķu - Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, iekšlietu ministra Miķeļa Valtera, ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica, apgādības ministra Jāņa Blumberga, armijas komandiera Jāņa Baloža spējas. Tika nodrošināta armijas apgāde. Gan lielinieku, gan Golca un Bermonta armijas tika padzītas no Latvijas. Tika panākta Latvijas valstiskuma atzīšana ārzemēs un Latvijai izdevīga miera līguma noslēgšana ar Krieviju. Īsā laikā atjaunojās saimnieciskā rosība. Piebildīsim, ka atbrīvošanas cīņu izdevumi vien pārsniedza 855 miljonus latu.
Zemnieku Savienības politiķi K. Ulmanis un Z. Meierovics bija Ministru prezidenti arī divās Satversmes sapulces laika valdībās - no 1920. līdz 1922. gadam, ko tautsaimnieks Arnolds Aizsilnieks uzskata par veiksmīgāko visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā: "Šajos pāris gados ne tikai atdzīvināta Latvijas saimniecība, bet arī likti pamati tās tālākajai attīstībai, stabilizējot naudas sistēmu, uzsākot grandiozo agrāro reformu, izstrādājot jaunas nodokļu sistēmas, ievedot valsts budžetu, atjaunojot kara laikā sapostīto satiksmi, liekot pamatus jaunai rūpniecībai visās vietās, uzņemot dzīvus sakarus ar starptautisko tirgu, nodibinot valsts bankas, atjaunojot privāto kredītiestāžu darbību u.t.t., u.t.t."
Tas viss tika panākts tikai pašu spēkiem, bez jebkādiem ārzemju dāvinājumiem vai aizdevumiem.
Ir pamats sacīt, ka arī visa turpmākā Latvijas saimnieciskā politika no līdz 1934. gadam un arī vēlāk līdz pat Padomju okupācijai veidojās LZS iespaidā. LZS bija galvenā valdību veidotāja. No sešpadsmit parlamentārās iekārtas gadiem gandrīz trīspadsmit gadus valdības stūri savās rokās turēja LZS.
Latvijas lauksaimniecības, lauku un galu galā arī visas valsts uzplaukums cieši saistāms ar LZS politiķu izloloto un konsekventi realizēto agrārreformu, ko profesors Pēteris Starcs raksturojis kā veiksmīgāko visā Eiropā. Reformas rezultātā 280 tūkstoši jaunsaimnieki kļuva paši par sava likteņa lēmējiem un tika ieinteresēti arī visas Latvijas likteņa lemšanā. Reforma likvidēja vācu muižnieku kundzības pamatus un atveseļoja arī komunisma ideju saindētos prātus. Ādolfa Šildes vārdiem runājot, "pietika īstenot agrārreformu, kad ar lieluma māniju apsēstie un varas kārie komunisti izjuka kā gāju putni rudenī". "Nekad pirms tam latviešu tauta nebija tik vienota savas nacionālās taisnības apziņā kā agrārās reformas laikā," - raksta vēsturnieks Arveds Švābe. LZS politiķu veidotās valdības, neraugoties uz valsts ļoti trūcīgajiem resursiem, nepameta jaunos zemniekus likteņa varā. Tika nodrošināti ļoti lēti kredīti, bez maksas piešķirti būvmateriāli, radītas citas priekšrocības. Šo labo praksi 1988. gadā veiksmīgi atkārtoja toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis. Diemžēl neviens no viņa pēctečiem tagadējā Latvijā to vairs nav vēlējies darīt. Vismaz tikpat augstu vērtējams milzīgais morālais atbalsts ko divdesmitajos un trīsdesmitajos gados savai zemniecībai atvēlēja inteliģence. Šis morālais atbalsts jūtams gan Jēkaba Bīnes gleznās, gan gadskārtējos Pļaujas svētkos un Zemnieku svētkos, gan Annas Brigaderes, Jāņa Veseļa, Aleksandra Grīna, Jāņa Sārta, un it īpaši lauku sētas skaistuma apdziedātāja Eduarda Virzas darbos. Var droši sacīt, ka Virzas "Straumēnos" iemūžinātie Zemnieku savienības ideāli joprojām dzīvo katra īsta lauku cilvēka dvēselē.
Par "vecās" LZS liktenīgāko neveiksmi uzskatāma tās nespēja Satversmes sapulcē panākt tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas iedibināšanu. Toreiz galvenie šis idejas pretinieki bija sociāldemokrāti, kuri tagad šo pašu ideju kā Trojas zirgu cenšas izmantot vecās Satversmes pilnīgai pārstrādāšanai. Šis faktors, tāpat būtiskas nepilnības likumā par Saeimas vēlēšanām vēlāk noveda pie pārāk sadrumstalotas Saeimas, tā rezultātā arī pie vairākām darboties nespējīgām valdībām un visbeidzot pie 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma.
LZS kā partija apvērsuma rīkošanā nebija iesaistīta. Tās darbība pēc 15. maija tika apturēta tāpat kā visu citu politisko partiju darbība. Tieši autoritatīvā režīma laiks palicis tautas atmiņā kā Latvijas labākie gadi. Manuprāt mums nav tiesību tagad Ulmanim pārmest viņa rīcību. Bet tāpat mums nav jāieskaita šo sešu gadu veikums tikai Ulmaņa pūrā. Daudzas lietas, ko viņš izdarīja, bija iecerētas sen agrāk. Un daudzi cilvēki, kas tās palīdzēja īstenot, bija LZS ģenerālsekretāra Jūlija Druvas ieteiktie un arī pašam K. Ulmanim labi pazīstamie LZS darbinieki. (Kaut arī tūlīt jāpiezīmē, ka, izraugoties amatvīrus, Ulmanis vienmēr pirmajā vietā licis katra profesionālās spējas, sirdsdegsmi, godīgumu un tikai tad politisko pārliecību.
Sarkanajai armijai okupējot Latviju, no visām politiskajām partijām visvairāk cieta tieši LZS. Lasot čekas dokumentus, varam pārliecināties, ka daudzu simtu cilvēku nolemšanai ieslodzījumam un arī nāvei pieticis ar lakonisku ierakstu tiesu aktīs: "Latviešu Zemnieku savienības biedrs". Padomju savienībā gāja bojā izcilie valstsvīri Kārlis Ulmanis, Hugo Celmiņš, Jānis Birznieks, Hugo Dzelzītis, Vilis Gulbis, Jānis Mežaraups, Alfrēds Gailītis, Rūdolfs Dzērve, vēsturnieks Augusts Tentelis un daudzi citi.
Neraugoties uz teroru, LZS cilvēki bija starp pirmajiem, kas pretojās komunistu režīmam gan ar legāliem paņēmieniem, gan, karam sākoties, arī ar ieročiem rokās. 14. un 15 jūlijā izsludinātajām Saeimas vēlēšanām bijušo, pilsonisko partiju politiķi izveidoja Demokrātisko bloku, kura kandidātu saraksta sākumā bija zemsavieši Jānis Balodis, un Hugo Celmiņš. Ir ziņas, ka bloka veidošanu iniciējis Kārlis Ulmanis. Saraksta izplatīšanai un vajadzīgo parakstu savākšanai izmantots agronomiskās palīdzības dienesta tīkls, kas vēl nav atradies čekas kontrolē.
Ka LZS kā politiska partija nekad nav uzskatījusi sevi par likvidētu, apliecina tās aktivitātes arī vācu okupācijas gados. LZS bija to triju politisko partiju skaitā, kas 1934. gadā pēc Konstantīna Čakstes ierosinājuma nodibināja Latvijas Centrālo Padomi un uzsāka aktīvu darbību Latvijas suverenitātes atjaunošanai. Arī par šo pārdrošību daudziem patriotiem nācās maksāt ar dzīvību.
Pēc kara beigām, kad tūkstoši Latvijā palikušo tika postīti, tiesāti un iznīcināti, LZS partijas darbību turpināja trimdā nokļuvušie politiķi: priekšsēža vietnieks Ādolfs Klīve, ģenerālsekretārs Jūlijs Druva, partijas dibinātājs Hermanis Endzeliņš, bijušie ministri Alfreds Bērziņš un Eduards Laimiņš. Pirmā trimdā rīkotā LZS konference notika 1948. gadā Vācijā, otrā - 1956. gadā Ņujorkā. Organizācijas aktīvākie biedri līdzdarbojās latviešu preses izdevumos, piedalījās Apspiesto Eiropas tautu asamblejas un Starptautiskās Zemnieku savienības kā arī savu mītnes zemju organizāciju darbā, visur uzturot ideju par Latvijas neatkarības atgūšanu.
LZS darbības atjaunošanā Latvijā vislielākie nopelni ir toreizējam Latvijas Tautas frontes Lauku komitejas vadītājam Jānim Kinnam. Viņš bija viens no pirmajiem LTF politiķiem, kas jau 1989. gadā pauda viedokli, ka Tautas fronti kā vienotu politisku kustību iespējams saglabāt tikai tik ilgi, kamēr tai ir viens galvenais ienaidnieks: Padomju savienība, un dienas kārtībā - viens jautājums: neatkarības atgūšana. Tāpat drīz vien kļuva skaidrs, ka ne atjaunojamās brīvās zemniecības prasības, ne arī lauku kopējās politiskās intereses nevēlas pārstāvēt uz bijušās Kolhozu padomes pamatiem būvētā un Ādažu kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula vadītā Lauksaimnieku savienība. A. Kauls uzskatīja, ka LLS jānodarbojas tikai ar ražotāju interešu aizstāvēšanu.
Tālākais risinājums radās pēc Jāņa Kinnas iepazīšanās ar vienu no Latviešu Zemnieku savienības vecbiedriem Arvīdu Kalēju un ar viņa pārstāvēto vecbiedru grupu: Kārli Auziņu, Helmūtu Brauķi, Augustu Bambelovski, Edvīnu Kļaviņu, Jāni Pavasari, Pēteri Skrīveli, Osvaldu Lūciņu, Vili Bezdelīgu, Jāni Alsiņu, kaucmindieti Ainu Bruņinieci. Šie cilvēki, kas gandrīz visi bija iesaistījušies LZS darbā vēl pirms 1934. gada, piedāvājās atjaunot savas partijas darbību, lai to likumīgi nodotu nākošajām paaudzēm. Latvijā dzīvojošajiem vecbiedriem piepulcējās Zviedrijā dzīvojošais Andrejs Šalts, LZS dibinātāju pēcteči Helmuts un Gunārs Meierovici un Visvaldis Varnesis Klīve. Šie cilvēki tūlīt kļuva par partijas politiskajiem padomdevējiem un vēl vairāk - par LZS ētisko ideālu nesējiem, par šķīrējtiesnešiem pretrunīgu uzskatu paudēju sadursmēs.
1990. gada janvārī izveidotajā partijas dibināšanas iniciatīvas grupā ietilpa J. Kinna, vecbiedri Arvīds Kalējs un Edvīns Kļaviņš, lauksaimniecības ekonomists Arturs Boruks, zemes ierīkotājs Oļģerts Leščinskis, Jurists Vilnis Grasis. Grasim un Kļaviņam tika uzticēta statūtu projekta izveidošana.
LZS darbības atjaunošanas konference notika 1990. gada 5. jūlijā. LZS tajā laikā jau bija iestājušies 384 biedri, no tiem 32 vecbiedri un kaucmindietes. Konferences svarīgākais, bet arī diskutablākais lēmums bija:
"Atjaunot no 1990. gada 5. jūlija bijušās Latviešu Zemnieku savienības un citu Latvijas Republikas bijušo zemnieku partiju darbību, izveidojot vienotu Latvijas zemnieku politisko partiju, nosaucot to par Latvijas Zemnieku savienību. LZS kļūs par bijušo partiju tiesisko mantinieci".
Ar šo lēmumu LZS atjaunotāji cerēja izvairīties no zemnieku politiskās sašķeltības, kāda valdīja pirms 1934. gada, kad Saeimā zemnieku intereses teicās pārstāvam vismaz sešas dažādas zemnieku partijas. Vārda "Latviešu" vietā liekot "Latvijas", atjaunotāji vēlējās akcentēt, ka durvis uz partiju ir atvērtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības. Šī nianse šķiet nebūtiska. Arī Ulmanis, 1917. gadā iezīmēdams jaunās partijas metus, runājis gan pat latviešu, gan par Latvijas zemniecības savienību. No juridiskā viedokļa, no partijas pēctecības pārmantojamības viedokļa nosaukuma maiņa tomēr uzskatāma par kļūdu, kas citādi domājošu biedru grupai vēlāk deva iespēju izveidot jeb otrreiz atjaunot arī Latviešu zemnieku savienību.
Uz visu kādreizējo Zemnieku pariju bāzes atjaunotās Latvijas Zemnieku savienības pirmais kongress sanāca 1991. gada 16. februārī. No šī kongresa gribu atgādināt tikai divas, manuprāt ļoti būtiskas, programmas tēzes:
- Tikai privātīpašums var atjaunot iznīcināto darba tikumu un nodrošināt patiesi saimniecisku attieksmi pret zemi laukos;
- Neatzīstot vecās īpašuma tiesības, nav iespējams radīt uzticību arī jaunajām privātīpašuma tiesībām, ko solām nodrošināt.
Šīs tēzes pieņemot, mēs apliecinājām, ka esam gatavi iziet sarežģīto, apgrūtinošo, ekonomiski neizdevīgo, bet tiesiski absolūti nepieciešamo īpašuma tiesību atjaunošanas ceļu.
Uzsākot darbu, meklējām iespējas būt sabiedrībai noderīgiem. Lai skaidrotu iecerēto zemes reformu, birojam piesaistījām savus juristus Vilni Grasi un Elmāru Rutku. Viņi pacietīgi skaidroja, kādi dokumenti meklējami, kādi iesniegumi rakstāmi. Palīdzēja izsvērt, vai ņemt zemi, vai varbūt prasīt kompensāciju. Konsultāciju dienās pie biroja durvīm veidojās rinda. Nav nejaušība, ka uz mūsu brīvprātīgo konsultantu biroja bāzes vēlāk veidojās LR Augstākās Padomes Zemes komisija.
Nodibinoties LZS, jau Augstākajā Padomē radās iespēja izveidot patstāvīgu frakciju. Četri no septiņiem šīs frakcijas deputātiem darbojās Lauksaimniecības komisijā, kur trīs gadu laikā tikai izstrādāti 17 laukiem ļoti svarīgi likumi, 19 lēmumi un 14 citi likumdošanas akti. Uz šo dokumentu pamata līdz 1993. gadam bija piešķirta zeme lietošanā 52 tūkstošiem zemnieku saimniecību, 106 tūkstošiem piemājas saimniecību un 81 tūkstotim personīgo [palīgsaimniecību. Praktiski tika pieņemti visi nepieciešamie likumi, lai zemi, ēkas un lauku ražošanas uzņēmumus varētu nodot zemnieku īpašumā.
Liels panākums bija LZS iekļūšana 5. Saeimā un tās iekļaušanās valdošajā koalīcijā. Izstrādājot 1994. gada budžetu, LZS deputātiem izdevās panākt, ka laukiem atvēlētais finansējums tajā pieauga par 300 procentiem, kamēr viss budžets kopumā - tikai par 25 procentiem. Tika iedibināta zemnieku saimniecību subsidēšana, un subsīdijām atvēlēti 11 miljoni latu. Tik lielu atbalsta pieaugumu lauksaimniecībai nekad turpmākajos gados vairs nav izdevies panākt.
Plašākā skatījumā izšķirošs bija LZS deputātu atbalsts Pilsonības likumam un Krievijas armijas izvešanas līgumam. Jāpiezīmē, ka okupācijas armijas izvešana bija iespējama tikai tajā ļoti īsajā laika sprīdī, kad tā notika. Ja LZS toreiz būtu pakļāvusies nacionālradikāļu saceltajai kņadai, krievu zaldāti vēl tagad staigātu pa Rīgas un Liepājas ielām, tāpat kā staigā visās NVS valstīs.
Par 6. Saeimas laika lielāko sasniegumu uzskatāma Lauksaimniecības likuma pieņemšana un stabila finansējuma garantēšana lauksaimniecībai 3 procentu apjomā no kopējā budžeta un pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšana par lauku darbos izlietoto dīzeļdegvielu.
Saeimas darbā grūti pierādīt kādas atsevišķas partijas veikumu, toties neapstrīdams ir veikums, ko atjaunotā LZS devusi lauku garīguma uzturēšanā. Šajā jomā varam minēt gan Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma tradīciju atjaunošanu, gan Meža dienu pasākumus, gan kopā ar Latvijas Kultūras fondu un Neatkarīgo Rīta avīzi iedibināto Sakoptāko sētu konkursu, kam šovasar apritēs jau vienpadsmitais gads, gan LZS ierosināto konkursu "Sakoptākais pagasts", kurā nu jau iesaistījušies 12 līdzorganizatori. LZS ir arī sponsorējusi pilnmetrāžas dokumentālo filmu uzņemšanu par diviem saviem izcilajiem valstsvīriem: Kārli Ulmani un Zigfrīdu Meierovicu.
Var atzīt, ka atjaunotā LZS bijusi tālu no pilnības. LZS vienprātību nepārtraukti ārdīja piecdesmit okupācijas gados samudžinātās īpašuma attiecības. Likumīgo īpašnieku mantinieki un labticīgie ieguvēji, Breša zemnieki, lielsaimniecību centra māju īpašnieki - katrs meklēja un gribēja dzirdēt tikai savu taisnību. Pilsoņu kongresa garā noskaņotie radikāli protestēja pret bijušo kompartijas biedru ienākšanu organizācijā… Bija gan idejiskas, gan šauri individuālas ambīcijas. Pretrunas atstāja pēdas arī mūsu tā laika dokumentos. Tur ir gan mūsu meklētie kompromisi, gan mūsu tā laika nezināšana un mūsu labticīgie maldi, gan lauku un lauksaimniecības lomas atšķirīgais vērtējums sabiedrībā. Vai toreiz pieņemtie likumi varēja būt pavisam citādi? Vai pati notikumu gaita varēja būt citāda? Kā agrārreforma? Kā privatizācija? Kā kolhozu mūža pagarināšana? Domāju, ka notikumu gaitas būtiska maiņa nebija iespējama.
Manuprāt mūsu galvenās vainas meklējamas nevis mūsu pieņemtajos likumos, bet mūsu partijas taktikā un stratēģijā. Viena no mūsu visrupjākajām kļūdām bija LZS labprātīgā aiziešana opozīcijā 1994. gadā. Lēmēji cerēja, ka, izejot no koalīcijas ar Latvijas Ceļu, izpelnīsimies sabiedrības aplausus. Viņi nesaprata, ka, atsakoties no varas, partija zaudē ietekmi, zaudē piekļūšanu svarīgiem informācijas avotiem, un gala rezultātā kļūst nevajadzīga pat saviem labvēļiem.
Minētās kļūdas pamatā savukārt bija tādu sabiedrībā populāru cilvēku iekļaušana mūsu vēlēšanu sarakstā, kuri nevēlējās klūt par LZS biedriem. Ar to viņi faktiski bija pateikuši, ka nevēlas aizstāvēt LZS programmu un nebūs ar mieru pakļauties frakcijas un partijas disciplīnai. Savukārt no šādiem nedisciplinētiem deputātiem sastāvoša frakcija var ciešami darboties tikai būdama opozīcijā.
Diskutabls joprojām ir jautājums par LZS iesaistīšanos vēlēšanu apvienībās. Vismaz 6. Saeimas vēlēšanām izveidotā LZS, LKDS un LDP apvienība nebija veiksmīga. LZS tajā ieguva tikai trīs deputātu vietas un tikai vēlāk, piesaistot izjukušās Vienības partijas deputātus, kaut cik atjaunoja ietekmi frakcijā. Diemžēl sabiedrības acīs ietekmi atgūt vairs neizdevās un 7. Saeimā LZS vispār neiekļuva.
Svešu cilvēku piesaistīšana nenovēršami saistās ar savu cilvēku zaudēšanu. Šo faktoru parasti nenovērtē. Pirmajā brīdī svešais vienmēr šķiet labāks, jo savu cilvēku vainas ir iepazītas, bet svešo - vēl nē. Bezpartejiskā deputāta Oskara Grīga iekļaušana vēlēšanu sarakstā izprovocēja vairāku valdes locekļu aiziešanu un gala rezultātā - Latviešu zemnieku savienības rašanos. Savukārt nedemokrātiska valdes gribas uztiepšana 1998. gada kongresā izprovocēja citādi domājošo politiķu Gundara Bērziņa, Edmunda Krastiņa, Riharda Pīka, Ata Slaktera un Aigara Kalvīša aiziešanu un pēc tam - Tautas partijas izveidošanu. Šīs taktiskās kļūdas dēļ ir cietuši tūkstošu tūkstoši mazo un vidējo zemnieku, kas 7. Saeimas darbības laikā zaudēja valsts atbalstu un arī psiholoģiski kļuva par valstij nevajadzīgu un pat nevēlamu sabiedrības daļu.
Par LZS brieduma pazīmi uzskatāma tās spēja atžirgt pēc 7. Saeimas vēlēšanās piedzīvotās sakāves. Partijas vajadzību apliecināja 2000. gada vasaras notikumi, kad LZS politiskajā vadībā organizētais zemnieku pikets un ceļu blokāde robežpunktos piespieda valdību respektēt Lauksaimniecības likumā nostiprinātās zemnieku tiesības. Partijas gatavību darbam Saeimā pierāda 2002. gada kongresā pieņemtā jaunā Centriskās partijas LZS programma, kurā precīzi pateikts, ko partija darīs ne tikai zemnieku, ne tikai Latvijas lauku attīstībai, bet visu Latvijas reģionu līdzsvarotai attīstībai, izglītības nodrošināšanai, veselības aizsardzībai un mūsu nacionālo ideālu nosargāšanai.
8.Saeimas vēlēšanas Latvijas Zemnieku Savienībai izrādījās veiksmīgas. Izveidojot kopīgu, pie tam beidzot veiksmīgu vēlēšanu apvienību ar Latvijas Zaļo partiju un nodibinot Zaļo un zemnieku savienību, Saeimā tika iegūtas 12 vietas. No šīm 12 vietām, zemsavieši ieguva 7 mandātus (par deputātiem kļuva Augusts Brigmanis, Vilnis Edvīns Bresis, Ingrīda Ūdre, Pēteris Kalniņš, Staņislavs Šķesters, Andis Kāposts un Jānis Strazdiņš), bet pēcāk LZS iestājās arī pie politiskajām partijām nepiederošais deputāts no ZZS saraksta – Andris Bērziņš. Vienubrīd, kamēr Indulis Emsis vadīja valdību, par Saeimas deputātu bija kļuvis arī Visvaldis Skujiņš. Tādējādi LZS 8.Saeimā pārstāv 8 deputāti. Savukārt, kopš 2002.gada novembra, kad darbu uzsāka 8.Saeima, LZS atkal ir savi ministri – zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Labklājības ministre Dagnija Staķe. Viņi ir vienīgie ministri, kas darbojušies nepārtraukti visās valdībās 8.Saeimas laikā – gan Einara Repšas, gan Induļa Emša, gan Aigara Kalvīša vadībā.
Lai arī 2005.gada pašvaldību vēlēšanas LZS nevar nosaukt par veiksmīgām, jo zaudētas pozīcijas daudzās Latvijas pilsētās, tostarp Rīgā, tomēr mūsu partija joprojām ir visplašāk pārstāvētā partija pašvaldībās – nu jau vairāk kā 100 pašvaldību vadītāji, vairāk kā 200 pašvaldību deputātu, 11 no 26 rajonu padomēm vada tieši LZS pārstāvji.
Gatavojoties 9.Saeimas vēlēšanām, 2006.gada kongresā LZS pieņēma jaunu partijas programmu. LZS ne vien turpināja labi iesākto ceļu kopā ar Zaļo partiju, bet pirms 9.Saeimas vēlēšanām noslēdza sadarbības līgumu ar reģionālo partiju „Latvijai un Ventspilij”, kuru vada Ventspils mērs Aivars Lembergs.
9.Saeimas vēlēšanas Zaļo un Zemnieku savienībai izrādījušās veiksmīgas. Gūts ievērojams tautas atbalsts un ZZS frakcija ir otra lielākā aiz Tautas partijas frakcijas – 18 deputātu! Arī zemsaviešu īpatsvars šo 18 vidū arīdzan ir pieaudzis – tādu ir pavisam 12 - Uldis Augulis, Andris Bērziņš, Vilnis Edvīns Bresis, Augusts Brigmanis, Pēteris Hanka, Andis Kāposts, Pauls Putniņš, Ligita Silaraupa, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs Šķesters un Gunārs Upenieks. Vēl ir 4 zaļās partijas pārstāvji - Indulis Emsis, Visvaldis Lācis, Ingmārs Līdaka un Leopolds Ozoliņš, kā arī mūsu reģionālie partneri no partijas „Latvijai un Ventspilij” – Guntis Blumbergs un Gundars Daudze! Kopā ar Tautas partiju, „tēvzemiešiem” un Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas ceļa” apvienību izveidotajā Aigara Kalvīša valdībā strādā arīdzan 5 ZZS ministri – zemsavieši Mārtiņš Roze, Dagnija Staķe, Ina Gudele un Baiba Rivža, kā arī zaļo pārstāvis Raimonds Vējonis. Roze zemkopības jomu, Staķe labklājības jomu un Vējonis vides jomu vada jau kopš 2002.gada nogales un ir vieni no visilgāk savos amatos nostrādājušajiem ministriem neatkarīgās Latvijas vēsturē. Savukārt Rivža Izglītības un zinātnes, kā arī Gudele e-lietu ministriju vada kopš 2006.gada aprīļa.
Varas nostiprināšana Saeimā un valdībā neļauj zemsaviešiem atslābināties. Ar mums rēķinās, no mums sagaida. Jāsāk gatavoties jaunām vēlēšanām. 2009.gadā būs gan pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Domājot par nākotni, 2007.gada marta beigās gadskārtējā LZS kongresā tika pārvēlēta partijas vadība un valde. Par partijas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja līdzšinējo priekšsēdi, ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani, kurš partiju vada jau kopš 2000.gada. Par viņa pirmo vietnieku atkārtoti ievēlēja zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, savukārt par vietnieku – LZS Vidzemes koordinatoru, Valmieras rajona padomes priekšsēdētāju Vitautu Staņu. Par LZS valdes locekļiem kļuvuši Kārlis Albergs, Gunārs Upenieks, Jānis Antons, Andis Kāposts, Staņislavs Šķesters, Roberts Dilba un Skaidrīte Pilāte.
2007.gada 12.maijā Latvijas Zemnieku savienībai apritēja deviņdesmitā gadskārta. Šis notikums tika atzīmēts 25.maijā Valkā – pilsētā, kurā teju pirms gadsimta tika kārts Zemnieku savienības šūpulis. Cienīsim savu pagātni, mācīsimies no kļūdām un domāsim par nākotni – par Latvijas Zemnieku savienības nākotni, par Latvijas tautas un valsts nākotni. Pastāvēs, kas pārvērtīsies!
Aivars Berķis, Centriskās partijas “Latvijas Zemnieku Savienība” priekšsēdētājs (1991.-1994.gads) un ģenerālsekretārs (2000.-2003.gads),
Papildinājis Indriķis Putniņš |
| |
|
|
|
|
|
| P | O | T | C | P | S | S |
| 30 |
31 |
1 |
2 |
3 |
4 |
5 |
| 6 |
7 |
8 |
9 |
10 |
11 |
12 |
| 13 |
14 |
15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
| 20 |
21 |
22 |
23 |
24 |
25 |
26 |
| 27 |
28 |
29 |
30 |
1 |
2 |
3 |
| |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
