Edvīnam Kļaviņam 100. Atmiņas un pārdomas par Zemnieku savienību

Tēvs un tēvabrālis bija lieli Kārļa Ulmaņa un Zemnieku savienības piekritēji

Cik tālu vien manas atmiņas sniedzas, mūsmājās vienmēr bija lielā  godā avīžu lasīšana un spriedelēšana par politiku. Tad sanāca arī kaimiņi no citām mājām. Mans tēvs un mans tēvabrālis , kas abi dzīvoja kopā, bija gājuši draudzes skolā, kas tajos laikos skaitījās samērā augsta skola, pārējie kaimiņi galvenokārt bija mācījušies trīs ziemas pagasta skolā.

Es biju ļoti agri iemācījies lasīt, skatoties līdzi, kā vecākā māsa mācījās ābeces gudrības.  Laikam lai citiem palielītos, ka tāds mazs nepilnus sešus gadus vecs puika māk tik labi lasīt, tēvs man lika lasīt priekšā lielajiem dažādus garus rakstus no avīzēm, galvenokārt no „Līduma”. Tos lasot, pirmo reizi dzirdēju vārdus „Ulmanis” un „Zemnieku savienība”.  Tēvs un tēvabrālis bija lieli Kārļa Ulmaņa un Zemnieku savienības piekritēji, un es sāku domāt tāpat. Tēvs bija dzirdējis  Ulmani kādā sapulcē un citiem teica: „Ak, tavu mīlīgu cilvēku!”

Patiesībā man  šī nemitīgā garo rakstu lasīšana visai nepatika.  Daudz patīkamāk bija lasīt aizraujošo lubu romānu par Lipu Tuliānu, bet neko nevarēja darīt, bija vien jāklausa. No garajiem avīžu rakstiem es neko lielu nesapratu, bet  tas gan man bija skaidrs jau toreiz un arī tagad, ka lielie cilvēki arī daudz ko nesaprata – kas ir sociālists, kas lielinieks un kas mazinieks. Tā viņi nepārtraukti strīdējās, izsaukdamies: „Tu nekā nesaprati!” Otrs atbildēja tāpat. Atceros, ka viens drūms onkulis mūrīša galā laiku pa laikam atkārtoja: „Es tik saku – laupi salaupīto!” Man no viņa vēl ilgi bija bail.

Atceros arī kādu niknu strīdu par kādām tur vēlēšanām 1917.gada rudenī. Acīmredzot tās bija Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Man palicis atmiņā, ka daudziem  simpatizēja vārds „sociāldemokrāts”. Ja Satversmes sapulces vēlēšanās  boļševiku saraksta nosaukums bija „Latvijas sociāldemokrātija”, tad šis nosaukums savā ziņā bija kā Trojas zirgs, kas  deva boļševikiem lielu balsu skaitu, tādēļ varētu apšaubīt  vairāku mūsu vēsturnieku  kanonizētos 72,6%, ko boļševiki dabūjuši Vidzemes neokupētajā daļā.

Tad kādu laiku  lielie mazāk pieminēja Ulmani  un Zemnieku savienību, bet bažīgi runāja par revolūciju Krievijā. Vairākums sprieda, kas notiks, ja nu atnāks sarkanie.

Taču sarkano vietā drīz vien – 1918.gada februārī – ieradās vācu kavalērijas vienības ar gariem pīķiem. Lielo „politiķu” apspriedes pieklusa. Par Ulmani un Zemnieku savienību tika runāts maz. Visas runas sparīgi atjaunojās, lēnām izplatoties  ziņai par kara beigām.

Vājo sakaru dēļ ar nokavēšanos atnāca arī  ziņa par Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu un Ulmaņa valdības nodibināšanu 18.novembrī.

Ar nožēlu jāatceras, ka daudzi Latvijas patstāvībai neticēja. Ilgi gan par to nebija  iespējams diskutēt, jo jau 7.decembrī Alūksnē bija klāt sarkanie. Toreiz nerunāja ne par komunistiem, ne boļševikiem, bet  visi tika apzīmēti ar vārdu „sarkanie”.

Mūsmājās par sarkano ierašanos bija liels satraukums. Visus „Līduma” numurus kaut kur noslēpa vai sadedzināja. Drīz vien mājās ieradās jaunās varas pārstāvji  ar milici. Mājinieki bija uztraukušies, bet nelūgtie  viesi visu apskatīja un aizgāja. Tikai pēc tam mājas ļaudis ieraudzīja, ka aiz piena centrifūgas  bija aizķēries kāds „Līduma” numurs. Priecājās, ka sarkanie to nebija ieraudzījuši, jo diezin kā tad būtu bijis.

Pagāja nemierīga ziema bez ierastās politikas apspriešanas. No februāra līdz aprīļa beigām mūsu mājas atradās tiešās karadarbības  joslā – no Apes puses  pret sarkanajiem nāca  Valmieras pulks un igauņi.

1919.gada vasara mūsu pusē bija mierīga. Ar augustu uz mūsu mājām atkal sāka nākt avīze. Tā bija „Brīvā Zeme”.  Es no piespiesta avīžu lasītāja biju kļuvis par brīvprātīgu un cītīgu lasītāju. Gudrākais mūsu mājas politiķis, mans tēvabrālis, jau bija Latvijas armijas rindās.   

Tik tālu manas bērnības atmiņas.

Zemnieku savienība četrās pirmskara Saeimās

Kad 1920.gada sākumā bija beigušās brīvības cīņas, sākās gatavošanās Satversmes sapulces vēlēšanām. Tās visi gaidīja ar zināmu sajūsmu, jo neticība Latvijas valstij gandrīz bija zudusi. 1920.gada pavasaris bija agrs un jauks. Tāds pats jauks bija arī 17.un 18.aprīlis, kad vēlēja Satversmes sapulci. Neliels priekšvēlēšanu mītiņš notika arī mūsmājās. Vairākums nolēma balsot par Ulmani un Zemnieku savienību un bija pārliecināti par spožu uzvaru. Taču rezultāti bija stipri citādi. Vēlēšanās piedalījās 84,9% iespējamo vēlētāju, tāda atsaucība nekad vairs netika sasniegta. Oficiālie dati rādīja, ka sociāldemokrāti bija ieguvuši 38,7% balsu, bet Zemnieku savienība  tikai 17,8% vai 26 deputātus. Mans tēvs vairākas dienas nevarēja attapties, ka zociķiem tik daudz deputātu, bet viņa Zemnieku savienībai tik maz.

Tālāk neapstrīdami fakti. Sekojot visu tālāko brīvo vēlēšanu datiem, redzams, ka tieši Satversmes sapulces vēlēšanās Zemnieku savienība bija saņēmusi procentuāli vislielāko balsu skaitu un turpmākajās vēlēšanās  balsis zaudētas.

Šādai parādībai jāmeklē izskaidrojums. Iemesls nav Zemnieku savienības vai Kārļa Ulmaņa kļūdaina politika, bet galvenokārt vainojama mūsu nerimstošā nesaticība partijas iekšienē, šķelšanās un disciplīnas neievērošana, neprasme saskaņot dažādus viedokļus un dažkārt arī personiskas ambīcijas. Šādas parādības zeļ joprojām.

Analizēsim vēlēšanu datus un LZS neveiksmju cēloņus.

1.Saeimas vēlēšanas notika 1922.gada oktobrī. Latvija bija nostabilizējusies kā īsta valsts, pieņemta Satversme, pieņemti un sākti realizēt agrārās reformas likumi, zemniecība sākusi atspirgt no kara sekām. Tomēr Saeimas vēlēšanās LZS sāka zaudēt balsis. Iegūti tikai 16.8% un 17 deputāti, tātad, piekritēju skaits samazinājies par vienu procentu. Taču izskaidrojums  vienkāršs un jau agrāk pieminētais – nelielu domstarpību dēļ  no Zemnieku savienības aiziet agrākais „Līduma” redaktors un redzams LZS darbinieks Oto Nonācs; viņš nodibina jaunu partiju, kura iegūst 19 392 balsis un trīs deputātus. Tur aizgāja arī daļa eventuālo Zemnieku savienības piekritēju. Tātad, kopā ņemot, Zemnieki nav zaudējuši, tikai sašķēlušies.

Nākamajos trijos gados  turpinājās visas Latvijas un zemniecības augšupeja, bet 1925.gada vēlēšanās Zemnieku savienība atkal zaudē balsis, saņemot 15% balsu un 16 deputātu vietas. Atkal vainīga šķelšanās, kura šoreiz sevišķi izteikta: 1) vēlēšanās startē vēl viena jauna zemnieku partija – Bļodnieka  Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, kas savāc 18 552 balsis un 3 deputātu vietas; tas vēl nav viss – kāds augstāks prokuratūras darbinieks Kārlis Kvelbergs apvainojies un nodibina vēl vienu jaunu zemnieku partiju – Nacionālo zemnieku savienību. Tas jau ir tīrais politiskais plaģiātisms – populārajam Zemnieku savienības nosaukumam likt priekšā vārdu „nacionāla”, kas it kā norakstīts no LZS karoga. Taču triks izdodas – Kvelbergs savāc 11 614 balsis un kļūst par deputātu, gan pirmo un pēdējo reizi; 3) Arī tas nav vēl viss – kādreiz populārais Krievijas Valsts domes , Tautas padomes, Satversmes sapulces un 1.Saeimas Zemnieku savienības deputāts Jānis Goldmanis  arī atšķeļas no LZS un izveido savu sarakstu „Izpostīto apgabalu kongress un apvienotā savienība”. Pateicoties Goldmaņa popularitātei, saraksts iegūst  9814 balsis un arī Goldmanis iekļūst deputātos, gan pēdējo reizi. Par Goldmaņa karjeras necilo galu nav vērts atgādināt.

Arī nākamajos trijos gados Latvija vēl raiti soļo pa attīstības ceļu, kaut arī lielas rūpes radīja 1928.gada lielā neraža, kad sēkla bija jāmeklē ārzemēs. Šajās 1928.gada vēlēšanās jaunu atkritēju nav un Zemnieku savienība notur  savus 15% un 16 deputātus. Arī jaunsaimnieki notur savu deputātu skaitu.

Vislielāko neveiksmi Zemnieku savienība piedzīvo pēc nākamajiem trim gadiem – 1931.gada Saeimas vēlēšanās. Tā dabū tikai 12,2% balsu  un 14 deputātu vietas. Tam ir vairāki svarīgi iemesli. Šajā laikā Latviju jau bija skārusi pasaules ekonomiskā krīze. Visu sabiedrības slāņu dzīves apstākļi pasliktinājās. Šķiet, Ulmanis izdarīja kļūdu, astoņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām  uzņemdamies valdības vadību. Ja pasliktinās dzīves apstākļi,  tauta vienmēr cenšas visās nelaimēs vainot valdību, nerēķinoties ar objektīviem apstākļiem. Šajās vēlēšanās arī atkal parādījās jauna politiska partija – Jaunā zemnieku apvienība, kura savāca 18 981 balsi  un dabūja divas deputātu vietas. No kurienes šīs balsis nāca, arī ir skaidrs. Jaunajai partijai nebija nekādas reālas programmas, visas aģitācijas pamatā bija nemitīga Zemnieku savienības kritika – ka tā vainīga pie visām grūtībām.

Šajā laikā Zemnieku savienībai ļoti kaitēja opozīcijas izvirzītais jautājums par Doma baznīcu. Ulmaņa valdības  koalīciju atbalstīja arī vācieši ar saviem sešiem deputātiem. Kā kompensācija bija apsolīts atstāt vācu draudžu īpašumā Doma baznīcu. Demokrātiskā centra partija pirms vēlēšanām sacēla neiedomājamu troksni un aģitāciju par nepieļaujamo piekāpšanos vāciešiem, uzkurinot  gadsimtiem ilgo, pa daļai jau apklusušo naidu un sludinot aktīvu nacionālismu. Pēc vēlēšanām toreiz gandrīz visi  sprieda, ka labā spārna un Zemnieku savienības galvenais zaudējuma iemesls bija šī kņada ap Doma baznīcu. Demokrātiskā centra panākumi bija acīmredzami – 3.Saeimas vēlēšanās viņiem bija tikai 17 664 balsis un trīs deputāti, tagad jau 60 397 balsoja par viņiem, iegūstot sešas deputātu vietas.

Šajā laikā notika arī savstarpēja cīņa Zemnieku savienības vadībā, kur bija izveidojušies divi centri – viena priekšgalā bija Ulmanis, Klīve, Alberings, Bērziņš, pretējā pusē Celmiņa grupa. Tas izpaudās arī 1931.gada Saeimas vēlēšanās. Celmiņa grupas atbalstītājas dažas korporācijas  aicināja sarakstos svītrot Ulmani, Klīvi, Alberingu. Šādai aģitācijai bija savi panākumi – Klīvi un Alberingu vispār neievēlēja, Ulmanis saņēma mazāk balsu.

No visa šo vēlēšanu apskata derētu paturēt prātā svarīgāko – visiem spēkiem panākt vienotību, novērst šķelšanos un prast saskaņot dažādus uzskatus.

Saeimas darbs tuvplānā sagādā vilšanos

Kaut arī skaitījos, kā jau ģimenēs parasts, līdz ar vecākiem dedzīgs Zemnieku savienības piekritējs, bija jāgaida ilgi gadi, līdz varēju tajā aktīvi piedalīties. Pēc toreizējiem likumiem politiskās partijās varēja iestāties tikai no 20 gadu vecuma.

Tomēr  vēl pirms tam paguvu pavērot mūsu Saeimas darbu tuvplānā. Tiklīdz 1930.gada martā nokļuvu Rīgā, drīz vien devos vērot Saeimas sēdes.  Saeimas sēžu zālēs  publikas solos varēja viegli iekļūt. Uzrādot pasi, pie dežuranta varēja saņemt ieejas talonu un tad mierīgi apsēsties kaut vai pirmajā rindā aiz deputātiem, no kuriem publika bija nošķirta ar zemu barjeru. Publikas nebija daudz, nekad nebija gadījuma, ka publikas pieplūduma dēļ  nebūtu ticis sēžu zālē. Pirmo reizi Saeimas sēdi vēroju  1930.gada oktobrī, pēdējo reizi biju 1934.gada 17.martā, kopskaitā biju apmeklējis kādas 40 sēdes.

Man vēl tagad žēl tā laika, ko tur veltīgi pavadīju. Jau pirmajā sēdē jutos ļoti vīlies. Lasot laikrakstos sēžu atreferējumus, likās, ka Saeimā asprātīgās un lietišķās runās norisinās ideju cīņa un debatēs izšķiras pieņemtā likuma vai lēmuma saturs, kurā izpaužas tautas  demokrātiskā griba. Nekā tamlīdzīga tur nebija, tur bija vairākuma diktatūra pār mazākumu. Pie tam tas bija mainīgs vairākums, jo koalīcijas un valdības bieži mainījās. Ja reiz bija izveidojusies koalīcija, tad tās dalībnieki automātiski balsoja par koalīcijas variantu, neuzklausot nekādus argumentus. Lielākā daļa runu bija liekas un deputātus maz interesēja. Zāle parasti bija pustukša, deputātu uzvedība dažāda, daudzi lasīja avīzes, kaut ko rakstīja vai sarunājās. Piemēram, kad komunistu deputāts Jeršovs kaut ko ilgi sparīgi runāja krievu valodā, sēžu zāle bija gandrīz tukša.

Pirms balsošanas bija zvans, tad deputāti no blakus telpām bariem ieradās zālē un ieņēma savas vietas un balsoja kā parasti – koalīcijas deputāti par savu priekšlikumu, opozīcija – par savu.
Balsu skaitīšana nebija mehanizēta. Pa divām vidējām ejām gāja zvērināti profesionāli balsu skaitītāji un saskaitīja balsis. Pirms balsošanas dažkārt partijas līderi apstaigāja deputātus un norādīja, kā jābalso. Atceros šādu raksturīgu gadījumu. Kā parasti, sēdēju pirmajā publikai paredzētajā rindā tūlīt aiz deputātiem. Liekas, tas bija vecticībnieku pārstāvis Kirilovs, kas bija iesaistījies koalīcijā. Viņš mazliet nokavēja ierasties savā vietā, un, kad pie viņa pienāca skaitītājs, viņš vilcinājās un nezināja, ko teikt.  Tad no deputātu pirmās rindas Alberings skaļi nosauca „par”, un tā arī Kirilovs smaidīdams noteica. Demokrātiskā procedūra bija veiksmīgi veikta.

Saeimā zemnieku partijām kopā iznāca tikai  ap 35 deputāti. Lai izveidotu koalīciju, vajadzēja vismaz 51 deputāta atbalstu. Tādējādi, lai piesaistītu trūkstošos 15 – 20 deputātus, vajadzēja ar dažādu solījumu un kombināciju palīdzību dabūt sīko partiju atbalstu. Tie galvenokārt bija minoritāšu deputāti, kuru skaits svārstījās ap 16. Kādas 45 balsis izdevās sameklēt salīdzinoši viegli, bet pārējās vajadzīgās iegūt  bija aizvien grūtāk, jo katrs zināja savas balss cenu. Šīm tā sauktajām „politiskajām andelēm” nereti pamatā bija attiecīgā deputāta personiskās intereses vai citādi solījumi un darījumi ar apšaubāmu raksturu. Ar laiku gandrīz visi darījumi kļuva zināmi un opozīcijas prese ar lielu labpatiku tos apgaismoja, dažkārt tiem piešķirot sensācijas raksturu.

Politisko partiju skaits turpināja nemitīgi augt un līdz 1934.gada 15.maijam jau bija reģistrētas 103 politiskās partijas. Vēl būtu jāpieskaita nelegālās – komunisti, pērkoņkrustieši u.c. No reģistrētajām 11 071 biedrībām arī dažas diezgan intensīvi darbojās politiski.

Par manu personisko saskari ar Zemnieku savienību.

Beidzot 1933.gada vasarā es varēju iestāties par biedru Karvas pagasta Zemnieku savienības nodaļā. Tiklīdz rudenī ierados Rīgā, iestājos Zemnieku savienības akadēmiskajā sekcijā.  Šajā sekcijā varēja iestāties tikai tad, ja bija biedrs kādā Zemnieku savienības nodaļā. Akadēmiskā sekcija darbojās pie centrālās valdes, tai bija atsevišķi statūti. Sekcija sastāvēja no akadēmisko mācību iestāžu audzēkņiem, mācību spēkiem un studijas beigušajiem biedriem. Lai iestātos šajā sekcijā, vajadzēja divu jau esošu biedru galvojumu. Uzņemšanā piedalījās arī Kārlis Ulmanis, kas katram sniedza roku un kaut ko teica. Neatceros man teiktos vārdus. Sekcijas biedriem izsniedza sevišķas apliecības ar fotogrāfijām. Manu apliecību bija parakstījis Hugo Celmiņš.

Sekcija galvenokārt sapulcējās Latviešu biedrības Baltajā zālē. Parasti referātu nolasīja kāds ievērojamāks partijas darbinieks, piemēram, Ulmanis, Celmiņš, Spekke, Klīve u.c., pēc tam bija debates. Sekcijas galvenais uzdevums bija audzināt nākamos partijas darbiniekus un vispirms būt aģitatoriem  un runātājiem tautas sapulcēs. Jāatceras, ka toreiz nebija televīzijas, radiouztvērēju bija maz un arī laikrakstu tirāžas nebija lielas. Pirms vēlēšanām galvenā aģitācijas forma  un pilsoņu ietekmēšanas veids bija tautas sapulces. Vēlēšanām tuvojoties, katru dienu, it sevišķi svētdienās, notika desmitiem tautas sapulču. Reizēm tirgus dienās vienā apdzīvotā dienā notika četru vai piecu partiju sapulces dažādās telpās vai klajā laukā. Līdzās deputāta kandidātiem galvenie tautas sapulču runātāji bija akadēmiskās sekcijas biedri. Tuvojās 1934.gada rudens Saeimas vēlēšanas un Zemnieku savienības ievadītā kampaņa par Satversmes grozījumiem.  Bija jāgatavojas aģitācijai.
Par to gribas atcerēties kādu Ulmaņa mīklainu izteicienu sekcijas sanāksmē 1934.gada ziemā. Kā tas bieži notiek, izcēlās sīvs savstarpējs strīds starp atsevišķiem vecākiem sekcijas biedriem. Ulmanis sadusmojies pārtrauca strīdu, izmetot tajā reizē nesaprotamu frāzi, ka „…nav ko strīdēties, varbūt jūsu pakalpojumi būs lieki…” vai kaut ko tamlīdzīgu, burtiski neatceros.  Šo frāzi sapratu tikai pēc 15.maija.

Vēl varētu atcerēties pēdējo Zemnieku savienības kongresu 1934.gada martā, kura dalībnieks arī es biju.  Visas runas grozījās tikai ap diviem jautājumiem – par vēlēšanām un par Satversmes grozījumiem. Ulmanis pats  savā runā bija atturīgāks, bet Bērziņš tik noteikti apgalvoja, ka noteikti  būs jauna satversme, ka nekādi nevarēja saprast, kā viņš var būt tik pārliecināts. Arī tas vēlāk kļuva skaidrs. Vēl šajā kongresā man personiski savāda likās Ulmaņa ievēlēšana  par valdes priekšsēdētāju, labi zinot, ka ir zināma iekšēja opozīcija. Taču līdz balsošanai nenonāca. Ievēlēja ar t.s. aklamāciju, t.i. izsakot priekšlikumu ievēlēt Ulmani, kongress tik trokšņaini piekrita, ka nepacēlās neviena balss pret.

Tālākie notikumi tik plaši aprakstīti, ka nav vajadzīgs to atkārtot. Pēc 15.maija slēdza visas politiskās partijas. Arī akadēmiskā sekcija vairs nesapulcējās.

Akadēmiskās sekcijas biedra karti ar fotogrāfiju gan nēsāju kabatas grāmatiņā kopā ar pasi arī turpmākos sešus gadus. Nevaru teikt, ka tā man nekad nebūtu noderējusi. Šo karti nēsāju līdzi arī visos leģionāra klejojumos, bet 1945.maija rītā, labi satītu pergamentā un ievietotu vairākās skārda bundžās, apraku zināmā vietā Kurzemes jūrmalā. Tajā rītā daudzi leģionāri apraka savas ilūzijas, ka viņi drīz varētu derīgi. Es tam neticēju, bet bez ilūzijām arī grūti dzīvot.
      

Pārpublicēts no grāmatas „Latvijas Zemnieku savienības vēsture”.
                                                       Izcelsme attīstība, mūsdienas