Mēs koalīciju nešūpojam! Saruna ar Saeimas deputātu Armandu Krauzi (Latvijas Avīze)

 http://www.la.lv/mes-nesupojam/

Par Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētāju kļuvis ARMANDS KRAUZE. Šobrīd viņš ir arī Saeimas deputāts un Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, taču iepriekš bijis pazīstams kā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājs un biškopis. “Pie bitēm nedrīksti iet stresains un dusmīgs,” atgādina A. Krauze. Arī ZZS politisko stilu viņš raksturo kā pragmatisku, bez asumiem.

– Pēc ievēlēšanas jūs teicāt, ka ZZS jāsaglabā līdzšinējais stils un politika, jo tā sniedz labus rezultātus. Kā jūs sīkāk raksturotu šo stilu?

A. Krauze: – To jau zināmā mērā raksturo sadarbība starp Latvijas Zemnieku savienību un Zaļo partiju. Eiropas politikā tās ierasti ir ļoti atšķirīgas partijas – zaļie parasti ir diezgan radikāli, ar kreisu noslieci, zemnieku partijas ir labējas. Taču Latvijā tās ir izdevies apvienot zem centriskā karoga, spējot vienoties par kopīgām interesēm. ZZS stils ir pragmatisks. Tā ir spēja vienoties, rast kopsaucējus, neiet uz asumiem, neveicināt konfliktus. Ar šo pieeju ir izdevies piesaistīt daudzus citus sadarbības partnerus – Liepājas partiju, “Latvijai un Ventspilij”, Līvānu novada organizāciju. Tas arī nozīmē to, ka mums ir plašs interešu loks. Mums nevar pārmest populismu.

– Tieši to jums pārmet. Piemēram, jautājumā par pensijām…

– Vienmēr jau var izteikt pārmetumus, taču neuzskatu, ka mēs esam solījuši ko tādu, ko nevar izpildīt, tikai tāpēc, lai izpatiktu vēlētājiem. Ja mēs esam valdībā, tad strādājam komandā, sadarbojamies ar koalīcijas partneriem. ZZS vēsturiski nav grāvēji un jaucēji.

– Ar jums var sarunāt?

– Mēs esam komandas spēlētāji, varam samērot savas intereses ar kopējām interesēm. Neiespītējamies, mēģinām vienoties. Starp citu, ja paskatās Saeimas balsojumus, varēs pārliecināties, ka ZZS iekšēji ir demokrātiska – nav tā, ka visu nosaka partijas disciplīna, deputātiem ir iespēja paust savu nostāju un par to viņi netiek sodīti. 

– Jūs raksturojāt, ka ZZS ietilpstošās partijas spēj labi sastrādāties. Bet vai pie amatu dalīšanas partijiskajai piederībai ir nozīme? Pēdējā laikā šķiet, ka ievērojamākie amati tiek Zaļajai partijai. Tai ir bijis gan premjers – Indulis Emsis, gan tagad Valsts prezidents – Raimonds Vējonis, arī jaunās sejas valdībā, šķiet, biežāk parādās no zaļajiem.

– Protams, amatu sadalē līdzsvaram ir jābūt. Varbūt tas nav matemātiski stingri, jo pirmkārt tiek vērtēta kandidāta atbilstība amatam, taču arī skatāmies, lai viena partija nedabū visus amatus, bet otrai nekas nepaliek. Es uzskatu, ka arī Latvijas Zemnieku savienības pārstāvji ir guvuši labus panākumus. Piemēram, Jānis Dūklavs pirms septiņiem gadiem pat nebija politikā, bet tagad ir viens no veiksmīgākajiem ministriem.

– Aizsardzības ministra izvēle gan radīja iespaidu, ka ZZS ir īss “rezervistu soliņš” – bija jāsāk pamatīgi sijāt savas rindas, lai atrastu piemērotus kandidātus. Pat jūsu vārds tur tika piesaukts, lai gan, kā zināms, jūsu specializācija ir pavisam cita.

– Cilvēku mums ir pietiekami, cita lieta, ka ne vienmēr tie ir sabiedrībā labi pazīstami. Vēl ir tas apstāklis, ka ne visi ir gatavi pamest līdzšinējo nodarbošanos un iesaistīties aktīvajā politikā. It īpaši, ja nav skaidrs, vai amatu būs iespēja ieņemt ilgāku laiku. Ir jābūt vēlmei, tas ir vispirms.

Kad man izteica piedāvājumu kļūt par aizsardzības ministru, es neteicu “nē”, jo esmu dienējis armijā speciālas nozīmes desantniekos, esmu zemessargs un, manuprāt, ne vienmēr ministram jābūt cieši saistītam ar attiecīgo jomu. Šajā ziņā Aizsardzības ministrija pat izceļas, jo tur ļoti bieži ministri bijuši no citām sfērām, bet nevar apgalvot, ka viņi bijuši nesekmīgi. Es domāju, ka Raimonds Bergmanis ir laba izvēle un viņam būs panākumi. 

– Informācija par kārtējām domstarpībām valdošajā koalīcijā nav retums, arī baumas par iespējamo valdības krišanu nerimst. Pēdējā laikā vairāk pārmetumu gan saņem Nacionālā apvienība, kamēr starp “Vienotību” un ZZS it kā valda uzticība. Kā jūs vērtējat šīs attiecības?

– Koalīcijā ir dažādi viedokļi, taču mēs noteikti neesam tie,

kas to šūpo…

– Jūsu kolēģis Augusts Brigmanis pirms kāda laika paziņoja, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā. Tagad visiem ir brīvas rokas – vienošanās it kā ir, bet ievērot to nav spiesta lieta. Vai jāsaprot, ka tagad koalīcija pastāv uz tāda kā nerakstītu darījumu principa?

– Ja mēs detalizēti ejam cauri koalīcijas līgumam, protams, varēs atrast punktus, kas ir pārkāpti. Šajā ziņā Augustam Brigmanim taisnība. Bet tas nenozīmē, ka šie pārkāpumi ir tik būtiski, lai izjauktu koalīciju. Ikdienas darbā nekas nav mainījies – notiek koalīcijas sanāksmes, mēs apspriežam jautājumus, mēģinām vienoties par kopīgu pozīciju. Kā jau teicu, ZZS šajā ziņā ir pragmatiska.

– Jūs kopā ar “Vienotību” bloķējāt Saeimas ārkārtas sēdi, kurā bija paredzēts apspriest jautājumu par Āfrikas bēgļiem. Vai neuzskatāt, ka šis jautājums tomēr ir pietiekami svarīgs, lai par to diskutētu parlamentā? Domāju, ka arī lielu daļu jūsu partijas vēlētāju tas satrauc.

– Manuprāt, šis jautājums interesē visus Latvijas iedzīvotājus. ZZS nostāja ir piesardzīga, lai nav tā, ka ar šo lēmumu mēs atveram maisam galu, kuru vēlāk vairs nevarēs aiztaisīt. Šai politikai ir jābūt ļoti pārdomātai un izsvērtai. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka lēmums tiek pieņemts Briselē un nevis pēc vienprātības principa, bet ar kvalificēto balsu vairākumu jeb divām trešdaļām no visām dalībvalstīm. Latvija var palikt mazākumā. Ja visas valstis saka, ka ir gatavas solidarizēties un iesaistīties šā jautājuma risināšanā, tad Latvija viena pati nevar pateikt “nē”. Mums ir jāmēģina panākt sev vēlamāko variantu, bet tādu, kur mums būtu sabiedrotie.

Ir jautājumi, kur arī Latvija gaida solidaritāti no Eiropas. Piemēram, mēs prasījām atbalstu piena nozarei, un ES to piešķīra. Tagad mēs atkal to esam lūguši, ņemot vērā, ka tirgus situācija nav radusies ekonomisku iemeslu dēļ, bet tam ir politiski cēloņi – Eiropas sankcijas un Krievijas atbildes embargo. Rezultātā cieš zemnieki. Ja ES līmenī ir bijis solidārs lēmums par sankcijām pret Krieviju, tad solidāri jācenšas atrisināt arī šo lēmumu radītās sekas. Taču, ja mēs atsakāmies būt solidāri, tad grūti to sagaidīt no citiem. Arī Eiropas Savienība ir kā komanda, kur dažādiem spēlētājiem jāsaskaņo dažādās intereses kopēju mērķu vārdā. Es to varbūt labāk saprotu, jo deviņus gadus esmu Briselē pārstāvējis Latvijas lauksaimniekus Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Iespītēšanās ne vienmēr ir labākā taktika. Ja tu esi kategoriski pret, tad ar tevi vispār nerunā.

Protams, ar bēgļu uzņemšanu ir saistīti dažādi jautājumi – kā šie cilvēki integrēsies. Mēs zinām, ka Eiropā ir daudz sliktu piemēru, kur ieceļotāji veido slēgtas kopienas, kur veidojas atsvešinātība, pat naidīga vide un terorisms. Mēs ar šīm problēmām vēl neesam saskārušies. Tāpat ir jautājums, cik lielus līdzekļus mēs tērēsim šo cilvēku uzņemšanai. Manuprāt, būtu jāizsver, lai te neveidojas negodīga situācija attiecībā pret mūsu pašu pilsoņiem. Tajā skaitā pensionāriem, kuri visu mūžu godīgi strādājuši, bet tagad saņem ļoti mazu pensiju. Un te ierodas kāds spēka pilns vīrietis, kurš, neko nedarot, saņems krietni lielāku pabalstu! Te ir jābūt samērīguma principam.

– Tieši tā, tāpēc jau nav saprotams, kāpēc ZZS pretojās šā jautājuma apspriešanai Saeimā, lai gan tagad būtu īstais laiks par to runāt.

– Es šaubos, vai opozīcijas rosināta Saeimas ārkārtas sēde ir labākā vieta, kur rast šīs atbildes. Tā nebūtu diskusija, bet vienkārši viedokļu paušana, ko daži izmantotu sava politiskā kapitāla veidošanai. Ko nozīmē pieprasījums premjerei? Nacionālā apvienība premjerei jautājumus var uzdot tiešā veidā – koalīcijas padomes sēdē. 

– Pilsoņi ir vēlējuši Saeimu, koalīcijas padomi viņi nav vēlējuši.

– Koalīcija par to var diskutēt arī atklāti, taču svarīgi, lai šai diskusijai būtu saturs, nevis tikai izrādīšanās.

– Jūs pieminējāt vārdu “solidaritāte”. Tagad tas ir modē, bet vai tā nav tāda vārdu spēle, kas ne vienmēr atspoguļojas praksē? Kā jūs vērtējat, cik solidāra ES bijusi pret Latvijas lauksaimniekiem? Vai noteikumi ir līdzvērtīgi kā kolēģiem citās valstīs?

– Es teikšu tā – solidaritāte ir, taču ES dalībvalstis parasti neaizmirst arī par savām interesēm. Parasti tiek meklēts vidusceļš starp šīm divām pieejām. Arī runājot par Latvijas lauksaimniekiem – mēs vienmēr varam gribēt vairāk, mums iedod mazāk. Līdzīgi kā ar bēgļiem – ES gribēja uz Latviju sūtīt 700, taču tagad mēs runājam par 250 cilvēkiem.

– Vēl viens piemērs – palīdzība Grieķijai. Ekonomikas eksperts Armands Strazds izteicies, ka Latvijai varētu būt palīdzības pro­grammas ietvaros jāgarantē līdz 240 miljoniem eiro un ir liels risks, ka šī nauda tiks zaudēta, jo reti kurš tic, ka Grieķija spēs atmaksāt parādus. Un te jautājums – cik lielas pensijas saņem Grieķijas pensionāri un cik – Latvijas? Atšķirība esot apmēram tūkstotis eiro. Atkal jautājums par solidaritāti…

– Ar līdzīgu atšķirību es sastapos Briselē, cīnoties par tiešmaksājumiem lauksaimniekiem. Grieķiem tie bija paredzēti krietni lielāki nekā latviešiem. Kad es uz to norādīju un aicināju ievērot solidaritāti, Grieķijas lauksaimnieku organizācijas pārstāvis kļuva dusmīgs un paziņoja: “Solidaritāte nenozīmē vienlīdzību.”

– Godīga atbilde!

– Bet tādas ir šīs diskusijas – katra valsts cenšas panākt sev vēlamo iznākumu, un solidaritāte ir tāda kā piekāpšanās kopējām interesēm.

– Kā jūs vērtējat Zemnieku savienības pārstāves Eiroparlamentā Ivetas Grigules darbu? Vai viņa dara pietiekami Latvijas lauksaimnieku interešu aizstāvībai?

– Grigules kundze ir izvēlējusies interesantu modeli – viņa sadarbojas ar ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, kas viņu konsultē par attiecīgajām jomām, tajā skaitā lauksaimniecību. Viņa ir izvēlējusies strādāt Centrālāzijas virzienā. Domāju, ka tas ir labi, jo šis virziens Latvijai ir perspektīvs no eksporta viedokļa.

– Pēdējais jautājums jums nevis kā ZZS līderim, bet kā biškopim – kas notika ar ideju par bišu stropiem uz Saeimas jumta?

– Urbānās biškopības ideja, ka bites tur lielās pilsētās, pasaulē nav nekas unikāls. Tas ir modē. Piemēram, Briselē ir divas pilsētas biškopju asociācijas. Arī valsts un pašvaldību iestādes tajā labprāt iesaistās, lai parādītu, ka pilsētvide ir tīra, ka tā rūpējas par ekoloģiju. Francijā bišu saimes ir uz Nacionālās asamblejas jumta – trīs stropi valsts karoga krāsās. Tāpat skvēriņā pie Skotijas parlamenta, Briselē uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ēkas jumta un vēl citur. Es šo ideju apspriedu ar Saeimas Eiropas lietu komisiju, tā arī parādījās medijos, taču plašāku sabiedrības atbalstu neguva. Reakcija bija negatīva, ar tādu pieskaņu: “Tiem deputātiem nav ko darīt, ka tādas idejas jāapspriež?” Daži komentētāji pat aizrunājās, ka tad jau Saeimā arī govis un aitas jāsāk turēt. Man kā biškopim negribas neko uzspiest ar varu, un mēs šo ideju atmetām. Lai gan te jāpiebilst, ka pērn pie Zemkopības ministrijas bija novietotas divas bišu saimes, to parādīja televīzijā, bet sabiedrībai tas pagāja garām diezgan nepamanīti. Acīmredzot negatīvā reakcija bija tieši par Saeimu, nevis par bitēm. Taču pie bitēm jāiet ar pozitīvu attieksmi. Ja nāksi stresains un dusmīgs, bites to tūlīt sajutīs un sāks dzelt. Bites – tā ir iespēja nomierināties.