Novados

38597

Intervija ar Aivaru Berķi "Laukiem vajag gudrus cilvēkus" (Kurzemnieks)
Apskatīt komentārus (0)


27.09.2013


Autors: Mārīte Milzere
Datums: 27.09.2013
Izdevums: Kurzemnieks
Rubrika: Viena diena Kuldīgā

Ko tad šobrīd teikt, kas ir Aivars Berķis – rakstnieks vai politiķis, vai kā citādi jūs dēvēt?

– Nē, nē, tik augstā plauktā kā rakstnieks gan ne. Tad jau lai paliek publicists, tas ir pēdējais, ko esmu darījis. Šobrīd vairs nevienā darbā nestrādāju, sēžu dārzā, brūvēju vīnus: man ir bērzu sulu vīns, kurš tā arī netaisās rūgt, ir ķiršu vīns, uz kuru lieku ļoti lielas cerības, un ir viskautkādības vīns.

Vai šie vīni nāk no mājas, par kuru rakstāt arī šajā grāmatā, ka esat pats to izsapņojis, savām rokām uzcēlis?

– No tās pašas. Toreiz biju dabūjis zemes gabalu, bet ne man bija naudas, ne saprašanas, kā celt. Taču visos darbos jau vajag laist rokas pa priekšu, tad kaut kas iznāks.

Jūs rakstāt, kā samulsinājāt sievu, rādot virtuvi, guļamistabu, bet mājai pat pamatu vēl nebija. Ko no savas pieredzas varat ieteikt jaunākiem ļaudīm – cik liela iztēle, uzdrošināšanās vajadzīga?

– Cilvēks jau spriež ļoti praktiski, arī es sākumā domāju uzsliet mazu būcenīti, kur palīst, kad līst. Bet, kad tu, cilvēks, ķeries klāt, tad process virza lietu pats par sevi. Sākumā man bija tēva māja, sievastēva māja, vienā bija jāpļauj siens un otrā, vienā jāstāda kartupeļi un otrā arī, malka jāgādā, tas, tas un vēl tas jādara, bija jāstrādā arī žurnālista darbs, neklātienē jāmācās Universitātē žurnālistos – pa kuru laiku tad vēl savu dārzu! Un tad kolēģis saka – tu jau no tiem mežsaimniekiem, nāc palīgā sagādāt materiālus, paņemsim katrs 10 kubikmetrus. Nu ko – kolēģim jāpalīdz. Saku, ka man gan tos kubus nevajag, kur likšu, taču viņš – gan varbūt kaut kad ievajadzēsies. Tad nu mežā visu sazāģējām, un man bija materiāli. Kad piedāvāja to dārza gabalu, nodomāju – redz, būs, kur izlietot. Protams, vēlāk jau vajadzēja desmit un desmit, un desmit... Esmu pats mežā gājis no zāģēšanas līdz pat izvešanai. Mans tēvs bija amatnieks, pie logiem un durvīm es darīju tikai tos mācekļa darbus, kaut ko caur ēveli izlaidu, smalkos, protams, tēvs. Bet visu pārējo gan pats. Grāmatas priekšā, izstudēju par javām – visām attiecībām, kādām jābūt. Tad lāpstu rokā, un tikai betonē.

Laikam paša pieredzes dēļ jums bija viegli saprast, ko stāsta I.Ziedonis, ko viņš grib pateikt par savas mājas tapšanu, un to arī uzrakstīt?

– Tajā daļā es tiešām jutos labi, īpaši, kad ieraudzīju projektu. Kad redzu projektu, man uzreiz top skaidrs – tas ir tā, tas atkal tā. No stāstīšanas vien jau nevar saprast. Es zināju arī, kādi ir grūtumi, māju būvējot, tā jau man bija darīta lieta. Tur jutos tikpat stiprs kā Ziedonis, dzejošanā diemžēl gan nekā.

Kas cilvēkam ir māja – jumts virs galvas vai vēl kas cits: patvērums, vieta, kur muguru liekt, pienākums, varbūt reizēm sodība?

– Māja ir kā pamatīgs miets zirgam, kur cilvēks sevi piesien. Ja māju manto vai to uzdāvina – tas tomēr nav tas. Ja pats esi izsapņojis, būvējis, iekārtojis, ja tur aizrit tavas dzīves notikumi, tad tu tur sevi piesien un no tās vietas tik viegli neaiziesi. Domāju, ka visas tās Latvijas nelaimes, kas šobrīd vērojamas, ceļas no tā, ka tas miets ir izrauts un cilvēku vairs nekas netur uz vietas. Viņš izrāva to mietiņu, kur bija piesiets bērnībā, un tās vietas vairs nav, viņš aiziet uz piepilsētu vai Rīgu; un galu galā kāda starpība – Rīga vai Dublina, vai Londona. Viņu nekas vairs nevar noturēt, tas ir kā tuksnesī, kur vējš izrauj zāli un dzen to kamolu uz kaut kurieni, līdz gadās mikla vieta, kur ūdens, kur var izlaist saknes. Bet uznāk sausuma periods, un kamols atkal ripo uz priekšu. Ir ārkārtīgi svarīgi nezaudēt mājas izjūtu, un tāpēc esmu arī domājis, ko lai cilvēks dara laukos. Man ir teorija par attālināto darbu: šobrīd, piemēram, Cēsīs ir izziņu birojs, kas sniedz informāciju Oslo mājsaimniecēm, kā nokļūt kaut vai lidostā. Tas ir viens piemērs, bet pie datora var darīt tik daudz ko. Iedomājos – sēdi vasarā zem savas ābeles, āboli virs galvas, mauriņš, puķes visapkārt, bet tu projektē, piemēram, debesskrāpi Ņujorkai. Tu esi dabā, projām no pilsētas jezgas. Nu kaut vai Zemkopības ministrijas grāmatvedis – kāpēc viņš nevarētu atrasties te, kaut kur pie Kuldīgas, ieiet datu bāzē, izdarīt, ko vajag, un vēl pieskatīt savus bērnus vai mazbērnus. Nekur viņam nav jābrauc, viņš nezaudē stundu rītā un stundu vakarā. Tur es saredzu lauku lielo iespēju, ja vien nav par vēlu, ja neesam no tā sava mietiņa aizgājuši par tālu.

Tas, ko tikko sacījāt, ir diezgan lielā pretrunā ar itin bieži kultivēto domu, ka lauki ar laiku kļūs kaut kas līdzīgs indiāņu rezervātam. Kā tad to mietiņu šādā situācijā atdzīt atpakaļ?

– Kad ar Ēriku Hānbergu, Dainu Bruņinieci, Ilzi Kļavu un Imantu (sakoptāko lauku sētu vērtētāji – aut.) braukājām pa lauku sētām, atradām diezgan daudzas mājas, kurās saimniekoja no pilsētas atnākušie, tādi, kas dzimuši un auguši pilsētā. Viņiem, izrādās, nepieciešami lauki, un tur viņi jūtas labi. Kādreiz jau tas dalījums pilsētnieki – laucinieki radās pats no sevis, kur piedzimi, tur biji. Neviens jau neprasīja, esi vai neesi laukiem piemērots, piedzimi laukos, un bija jābūt lauciniekam. Varbūt tas darbs riebās, bija līdz kaklam. Un, ja kāds darbs riebjas, tad tur nekas labs nevar iznākt. Sen esmu teicis, ka pilsētā var dzīvot un strādāt katrs, bet laukos vajadzīgs gudrs cilvēks. Vari montēt kādu radio – skaties shēmā, salodē divus vadiņus, un no malas izskatās ļoti gudri, redz, radio taisa! Bet patiesībā jau lielu zināšanu tur nevajag. Taču laukos – vienai gotiņai vajag tādu pieeju, otrai – tādu, vienam stādiņam vajag uzliet, citam nevajag. Ja ir tie zaļie pirkstiņi, tad to jūti, ja ne... Laukos vajag īpaša talanta. Protams, lauki savā ziņā cilvēku arī izglābj: iesēsi, un kaut kas jau izaugs, pametīsi govij kaut ko priekšā, izslauksi, un būs tie 3000 litri. Bet tas, kam ir tas talants, novērošanas spējas, kas tam radīts, izslauks 10 000 litru. Laukiem vajag īpašus cilvēkus! Ceru, ka tā pārgrupēšanās notiks, ka cilvēki novērtēs laukus, ka viņi sapratīs, kas ir pilsēta – viena burzma! Vienā reizē piektdienas vakarā aizkavējos un pussešos braucu uz savu dārzu – netieku nekur! Tad nobraucu malā, paņēmu Līgas Blauas grāmatu par aktieriem, izlasīju un braucu, ceļš beidzot bija brīvs.

Ceru arī uz jaunajiem cilvēkiem. Man ir divi mazdēli, viņi un viņu draugi ceļo pa Latviju, iet kājām, brauc ar velosipēdiem, arī pa Rīgu, un tādu dīvaiņu rodas vairāk. Tāpēc ceru, ka tās īstās vērtības tomēr ieraudzīs un novērtēs.

Aizvien mazāk pie mums var redzēt, kā es tās saucu, vientuļās govis – nelielai piemājas saimniecībai piederošas. Kāpēc tās gājušas mazumā?

– Tas ir dīvaini, ka cilvēks aizbēg no laukiem, lai nebūtu piesiets pie govs astes, un tūlīt viņš sevi Rīgā piesien pie suņa astes – suns taču katru dienu jāved ārā, ar viņu jāstaigā. Izrādās, ka bez tā lopiņa tomēr iztikt nevar.

No lielajām saimniecībām nekur neaizbēgsim – tās ir un paliks, bet jābūt līdzsvaram. Eiropa tagad uzkritusi mums, ka nav sabūvētas kūtsmēslu krātuves. Bet tad salīdziniet, piemēram, Latvijas lopu blīvumu ar Dāniju! Tur gan šis blīvums nav pieļaujams, ne velti viņi mēģina savus cūku kompleksus sabūvēt te.

Bet reizēm tā vientuļā gotiņa un tas vientuļais cilvēks ir kopā daudz vairāk nekā divi cilvēki.

Ko jūs, savulaik apmeklējot lauku sētas, stāstot par tām, gribējāt vēstīt tālāk?

– Reizēm jau mums teica – jūs tikai pie tiem labajiem ejat! Kādi labie! Tie vienkārši bija cilvēki, kas ar saviem desmit pirkstiem, savu darbu, sākdami ne no kā, visu dabūjuši gatavu. Teicām, ka varam atrast neskaitāmas saimniecības, kurā būs viena bēdu ieleja, kur visi būs nodzērušies, bērni staigās skrandās, lopi nebūs baroti. Kas no tā, ka to parādīsim? Vai būs kāds labums? Bet mēs parādījām, kā cilvēki ar savām rokām radījuši brīnumu. Bet ne visur viņus ieredzēja, bija saimnieki, kas teica – nāciet, paskatieties, bet Dieva dēļ nerādiet televīzijā, nerakstiet, tad kaimiņi mūs noēdīs. Diemžēl zinu arī saimniecības, kur kūti nodedzināja. Saimnieks bija atņēmis sliņķim argumentus: vai tad tagad kaut ko var, vai tad iespējams kaut ko sasniegt? Bet tas, draņķis tāds, ņem un uztaisa, izdara! Vai tāds nav jānīst?

Vai tad nav noticis arī tā, ka neatkarības gados esam cilvēkus izlaiduši, nemitīgi daudzus stutējot un balstot?

– Katru dienu dzirdu, ka vajag strādniekus, bet nevar taču dabūt. Arī vienā saimniecībā, ko mēs savulaik apmeklējām, Norkārklos, apsveicu saimnieci Lieldienās, bet viņa raud – jau divas dienas 100 govis slaucot viena pati. Izrādās, ka visi piedzērušies un nav neviena, ko pasaukt.

Jūs teicāt, ka tas tomēr bijis skaisti – iepazīt Latvijas lauku sētas. Kā atšifrēt vārdu skaisti?

– Man galvenais – ka es redzu, ko cilvēki spēj, un tas ir apbrīnojami. Tas arī man neļauj būt vājam – johaidī! – viņi var! Un kāpēc lai es nevarētu? Savukārt viņi teica, ka brīžiem nolaižas rokas, bet nāks pavasaris, brauks atkal Ziedonis, Hānbergs un Berķis – nevar taču nolaisties, un aiziet! Un tas arī ir skaisti.

Laukos īpaši katram gadalaikam sava vieta. Kurš ir jūsējais?

– Laikam jau rudens, esmu dzimis septembrī. Tad arī esmu juties visstiprākais. Man patika rudens zvaigznes un mēness, kad kādreiz nācu mājās no ballēm, jūtams jau drusku tāds saltums. Nedaudz agrāk, septembra sākumā, patika, ka visur zirnekļu tīkli, kādreiz dūca kuļmašīnas, bija īpašā lokomobiles smarža.

Kāds jums šobrīd acu priekšā dzimtais Annas pagasts Alūksnes pusē?

– Izbraukāju tās vietas, jo tur ir tuvinieku kapi. Bet sāp sirds, jo daudzas mājas ir pamestas. Arī blakus pagastā, kur kādreiz Sebežnieku ciemā bija 11 saimniecību, vienā saimnieko mans māsas dēls. Tur gan zemītes maz, un viņš iet par tehnikas vīru pie lielākiem. Tad ir viens bagātāks saimnieks, kas apstrādā arī kādreizējās kaimiņu zemes, bet pārējās mājas – tukšas.

Vai mazdēli neskatās vectēva dzimtās puses virzienā?

– Viens aizgājis pa sporta līniju, ir masieris, otra darbs pašreiz ir neparastu pasākumu rīkošana, viņš to dara ar lielu aizrautību. Un es vienmēr saku – ir divi darba veidi: vergu darbs un karaļu darbs. Vergu darbu piespiež darīt, tas vienmēr ir neražīgs. Rokas vēl var darbināt, kad ar pātagu stāv klāt, bet tā nelīdz, ja darbā jālaiž smadzenes. Karaļa darbu tu izvēlies pats, tu dari to, kas patīk. Darbaholiķim nav grūti, jo darbs ir arī viņa prieks un atpūta. Tāpēc es priecājos par katru, kurš dara karaļa darbu. Man ir laimējies, ka tad, kad biju mērnieks, žurnālists, arī politikā vienmēr esmu darījis karaļa darbu – to, kas mani interesē.




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Video

  

Foto



Aptauja

Vai Latvijā jāievieš e-vēlēšanas?

Nav viedokļa

Apskatīt rezultātus




Twitter

Latvijas Zemnieku sa
14:37, Jun 11
Novadu kartes pārzīmēšanā vairojas šķēršļi - https://t.co/uI9CUxq9HN via @nralv
Latvijas Zemnieku sa
14:36, Jun 11
Pārprasta tiesiskuma sardzē jeb Vai Saeimai ir daļa gar pašvaldību atkritumiem? https://t.co/U9WQBXjEBp
Latvijas Zemnieku sa
14:35, Jun 11
Līdz 13. jūnijam var pieteikties konferencei Rīgā "Latvijas teritoriju attīstības izaicinājumi" https://t.co/YvUkJ4RNIT via @lps_lv

Latvijas zemnieku savienība novados


Video arhīvs apskatāms šeit