“Tā latviska tradīcija – kādu spārdīt.” Intervija ar Māri Kučinski

Šonedēļ Ministru prezidenta Māra Kučinska valdībai divi darba gadi. No 2016. gada 11. februāra tā strādā nemainīgā sastāvā, izņemot veselības ministra Gunta Belēviča vietā atnākušo Andu Čakšu. Pirms gadadienas “LA” žurnālisti Māris Antonevičs un Egils Līcītis intervēja premjeru.

Latvijas politiskajā telpā arvien cirkulējušas runas, ka valdība, iespējams, drīz kritīs. Par jūsu vadīto kabinetu neko tādu nedzird. Tas liecina par zināmu stabilitāti. Tomēr, mērot reitingus, aptaujātie ļoti atšķirīgi vērtējuši ministrus. Labas atzīmes liek kara ministram Bergmanim, finanšu ministrei Reizniecei-Ozolai, turpretī pēdējās vietās ir VARAM vadītājs Gerhards, tieslietu ministrs Rasnačs.

M. Kučinskis: Darbus esmu organizējis kā kapteinis, kurš izrunājas ar katru komandas spēlētāju. Man ir priekšstats par ministru paveikto, un tikai tad, ja redzēšu, ka kāds nevelk un nozarē iezīmējas atpalicība, būs jāizdara secinājumi. Dzintars Rasnačs ir sakārtojis lielu daļu jautājumu, kas saistījās ar maksātnespējas procesu, un šī problemātika vairs neraisa tās pretenzijas, kas bija dienaskārtībā, valdībai sākot strādāt.

Turklāt pret tieslietu ministru – cik kampaņu nav rīkots! Mums var atšķirties domas, bet Rasnačs tiek galā ar pienākumiem.

Reitings jums nav mēr­aukla, vērtējot, kā kurš strādā?

Nav gan. Pērn lielākais, grūtāk darāmais bija nodokļu reforma. Tajā brīdī finanšu ministri skāra paasa kritika un reitings kritās zem nulles. Kad reforma veikta, Reizniecei-Ozolai atkal plusu pozīcija. Mani vairāk uztrauktu aptauju atzīme, ka par ministru respondentiem vispār nav viedokļa. Tas var liecināt, ka politiķis maz darījis, nav bijis pārāk izlēmīgs, reti komunicējis ar sabiedrību. Ja Šadurskis nekustinātu ne pirkstu izglītības reformas dēļ, varbūt būtu uzkāpis reitingotās debesīs, bet viņš izvēlējies darīt, tāpēc ir gan pazīstams, gan neviennozīmīgi vērtēts.

Bet ir konkrēta kritika. Tiesībsargs pārmetis, ka Gerhards strādā smagnēji birokrātiski, un pamatoja ar piemēru, cik degušas riepas, atrastas izgāztuves, bet ātrs risinājums nav sekojis.

Profesionāli vērtētāji no malas man vienmēr bijuši simpātiski. Padomus, ko dod tiesībsargs, Valsts kontrole, reizēm Latvijas Banka, grūti par zemu novērtēt. Viņi vienmēr zina, kas labi, kas slikti.

Tās ir iestādes, kam pienākums ieteikt, uzraudzīt, bet arī šoferi kritizē ministru Auguli par ceļu stāvokli.

Lai Latvijas teritorijā ar mūsu ceļu tīklu visi būtu apmierināti, vai, cik ilgi jānodzīvo – tas jāatzīst! Šogad vairāk naudas, 30 miljonus, atvēlēsim lauku ceļu stāvokļa uzlabošanai, bet nez vai pēc tā satiksmes ministru sāks slavēt.

Neparasti strauji reaģējāt “mājas–kuģa” gadījumā ar rezolūciju VARAM. Nedēļas iet, piecas ministrijas nespējot vienoties, kas īsti noticis un ko darīt.

Kaut stāsts ir nedaudz anekdotisks, tas šķita diezgan liels kāzuss.

Lasīju par birokrātisko pīšanos, bet pagaidīšu vēstuli no VARAM ar situācijas izvērtējumu. Gadījums tiešām dīvains. Gan ar tiesvedības vēsturi, gan ar pēkšņi izbrīnījušos Pāvilostas mēru, ieraugot neparasto būvi savā novadā.

Jautājums veselības ministres aizvietotājam Kučinskim. Dīvainas lietas notiek arī Veselības ministrijā. Aparātā, padotības iestādēs pieņem darbiniekus, pie noteiktās algas tūliņ atvēlē piemaksas, prēmijas, nemaz negaidot ne darba kvalitāti, ne rezultātus. Kas tā par praksi?

Kaut uz laiku pildu veselības ministres pienākumus, ministres birojs un tā lēmumi automātiski nekļūst par premjera biroja lēmumiem. Samaksas jautājumā – kad gribu, lai manā birojā strādā spēcīgi cilvēki, par algām jārunā. Valdībā, ministrijās šobrīd ejam uz ierēdņu štatu mazināšanu, lai maksātu prāvākas algas kompetentiem un profesionāliem darbiniekiem un kadru noturēšanai nav jālāpās ar mistiskām piemaksām, prēmijām. Tādēļ jāreformē algu sistēma, nevis jāgudro, kā, kam piemaksāt. Ar pašreizējo atalgojumu valsts dienestā strādā arī tādi cilvēki, kurus saucu ne par vietas izpildītājiem, bet aizpildītājiem. Spējīgākus no privātā sektora neizdodas pārvilināt, jo tur spēj maksāt vairāk. Viņnedēļ iepazinos ar jauno Gaiļezera slimnīcas vadītāju. Uz amatvietām, kur bijušas lielas problēmas, nav jāmeklē cilvēki, kas pasēž krēslā. Jārunā ar pretendentiem, kuri ir gatavi izaicinājumiem un spējīgi rast risinājumus. Tā sagatavotu pretendentu nav daudz, un viņiem jāpiedāvā konkurētspējīgs atalgojums. Es gribu, lai valsts pārvalde vairāk strādā ar projektiem, nevis birokrātiskā rutīnā. Tā attiecībā uz reemigrāciju skatījāmies – jā, katras ministrijas kaktiņā kāds kaut ko dara. Man vajag cilvēku, kas to sajūgtu kopā, runātu ar vienu, otru, trešo un novadītu reemigrāciju kā uz sekmīgu iznākumu vērstu projektu.

Ir ĀM īpašo uzdevumu vēstnieks Sjanītis, kam jāstrādā ar tautiešiem ārzemēs.

Nevaru pateikt – vai viņš der par koordinatoru.

Koordinatoram jābūt augstākā amatvietā?

Nē, to var arī no vēstnieka vietas. Nav svarīgi nosaukt posteni, bet atrast cilvēku, kurš uzņemtos reemigrācijas procesa koordinēšanu. Viņam jāsaprot, kas ir projektu vadība, menedžments, bet reizē jāspīd acīm, jābūt gribai izdarīt.

Koordinatoram starp ministrijām jādabū pilnvaras.

Iedošu jebkuras pilnvaras – nāciet, strādājiet!

Bija noslēpumains gadījums, kad Saeimas Sociālo lietu komisijas vadītāja Barča sāka runāt par uzbrukumu e-veselības sistēmai. Jūs pēc brīža to noliedzāt. Tad uzbrukums tiešām notika. Vai Barča būtu gaišreģe vai labāk informēta?

Šogad traucējumu bijis aizdomīgi daudz. Minētais nebija vienīgais gadījums, kas lika ļoti pārliecinoši nonākt pie atziņas, ka kiberdrošība jāstiprina un vēlreiz jāstiprina. Mūsu pretotiesspēja nav bērnu autiņos, bet pietiekami attīstīta, lai šo to atšifrētu un novērstu. Pēc viltus trauksmes sekoja divi uzbrukumi e-veselībai. Pirmais pāris stundu garumā, otro lietotāji nemaz neizjuta. Jo spējām pretdarboties. Bet kādam ir acīmredzama interese pētīt iespējamos mērķus.

Kurš ir šis pētnieks?

Grūti teikt, bet šādu gadījumu kļūst vairāk. Vai tie vietējie “ģēniji”, vai no globālās IT pasaules? E-veselības uzlauzēju pēdas ved no Tobāgo līdz Vjetnamai, bet tikpat labi dators varēja atrasties blakusistabā.

Kas būtu iemesls kiberapdraudējumiem – nest sveicienus valsts simtgadē?

Iespējams. Varbūt nelabvēļi grib tēlot Latviju par neveiksmes stāstu, kur nekas neizdodas. Pieņemu, nelabvēļi ir gan ārpus Latvijas, gan iekšienē.

E-veselības ieviešanas procesu spārdīja gan ģimenes ārsti, gan politiskā vide – no visām pusēm. Tas esot brāķis. Jūsu apvienības biedrs Tavars izteicies – pat bez visiem uzbrukumiem e-veselība ir “kauns un negods”.

Tā latviska tradīcija – kādu spārdīt. Sākot būvēt sistēmu no 2005. gada, reklamējot “tūlīt būs” no otrās desmitgades, pienāca pēdējais posms divu gadu garumā, kad no trim četrām jau novecojušām izstrādēm e-veselību salika kopā. Negribu taisnoties, tā varēja būt labāka un ir uzlabojama.

Taču, lai arī daudzi bija pārliecināti, ka “tas ne­strādās”, kad vēl septembrī 30% ārstu nebija pieslēgušies sistēmai, gada beigās visi nopūzdamies konstatēja, ka e-veselību tomēr iedarbinās. Vēl testējamu, vēl tai bija jāiztur kā morālais, tā kiberuzbrukums, bet skeptiķu skaits sarūk. Priekšā solis “elektronizēt” nosūtījumus pie speciālista, un tā pa etapiem iesim tālāk. Ne ministre, ne es neesam teikuši, ka no 1. janvāra viss būs gludi. Otrādi, runājām par pirmajām grūtībām.

Kritiķi nevērsās tik daudz pret jums, bet meklēja vainīgos, kāpēc e-veselības izgatavošanas process tā ievilkās, vai naudas miljonus iztērēja lietderīgi.

Grafiks, kurā gadā un kam ko piešķīra, ir. Var izskaitļot, kuri bija ministri, atbildīgās amatpersonas, bet kuru sodīsim? Nelaimīgo ierēdni, kurš centās pavirzīt procesu uz priekšu? Vēsturē aizslaucītu politiķi?

Likvidēsim brāķa sistēmu, mēģināsim radīt jaunu, kas strādā ideāli?

Bijāt simtgades ieskaņas koncerta viesu vidū Nacionālajā bibliotēkā. Televīzijā translāciju līdz beigām noskatījušies 13 000 skatītāju.

Pieņemu, ka neesmu izaudzis līdz māksliniecisko kvalitāšu vērtētāja līmenim mūzikā.

Runa ir par naudas tēriņiem. Koncerts izmaksāja lielas summas. Pirms intervijas apskatījām MK ēkas priekšā uzstādīto simtgades arku. Arī neesam mākslas eksperti, bet objekts maksā 250 tūkstošus un tiek vērtēts neviennozīmīgi. Kaut arka celta par domes naudu, tomēr cilvēki vēro lielos tēriņus, nākamo projektu ieceres un kļūst uzmanīgi, cik tie lietderīgi. Jau bija diskusija, vai esam bagāti, lai svinētu par daudz miljoniem. Mākslu cilvēki teicās ievērojuši, ka netrūkst to, kas grib pielipt projektiem un labi nopelnīt uz simtgades rēķina. Vai premjeram nevajadzētu pieskatīt lielo izdevumu tāmes? Varbūt var taupīgāk apieties ar nodokļu maksātāju līdzekļiem?

Acīmredzot ir jāpaskaita līdzi. Dažas aplēses liek uzdot jautājumus. Kad sabiedrība tos uzdos, Kultūras ministrijai, kas pārbauda izdevumu plūsmu, būs jāsniedz atbildes.

Tā stāsta, ka pašvaldības šobrīd esot ietekmīgākais spēlētājs valsts politikā.

Tas bija gaidāms. Krītoties lielo Saeimas partiju popularitātei, pašvaldības veidoja mazās partijas varas pārņemšanai novadā, reģionā. Tās auga kā sēnes. Stājās līguma attiecībās ar Rīgā bāzētiem spēkiem, iekļuva Saeimā un palielināja politisko ietekmi.

Ko realizēja, kā jau praktiskie latvieši velkot savās interesēs?

Protams, valdībai jācenšas sabalansēt intereses. Jo intereses ir no visām pusēm, bet šis sabalansēšanas process nav diez cik viegls. Normāls, ja partijas organizētu nodaļu tīklus reģionos, bet tas gājis mazumā. ZZS strādā uz zemēm, nezinu, kam vēl šobrīd ir tāds izplests lietojums. Drusciņ NA.

Par to, kur naudu var derīgi tērēt. 2018. gads ir Goda ģimenes gads. Demogrāfijas lietu centrs licis priekšā papildu atbalstu piešķiršanu daudzbērnu ģimenei, bet finanšu un labklājības ministrijām par to ir iebildumi un savi ieskati. Tā kā demogrāfija ir viena no valdības prioritātēm, kādas pozīcijas šajos jautājumos ir premjeram Kučinskim?

Man tikko bija stundu gara saruna ar Imantu Parādnieku, un kuplas ģimenes valdībai ir augstā vērtē. Pašlaik bez lieliem finanšu ieguldījumiem noslēdzies konkurss par ģimenēm draudzīgāko pašvaldību. Labs projekts, kurā pašvaldības sacenšas un labākās saņem bonusus. Ar Imantu spriedām, kā veicināt ģimenēm draudzīgu komersantu kustību. Saprātīgs virziens, ko modelējam, – par auklīšu dienesta atbalstīšanu. Slimnīcās ir māsas, kuras, iespējams, labprāt piepelnītos. Un ir strādājošie vecāki, kam uz laiku vajag bērnu pieskatītāju. Ja, piemēram, mazulis saslimst, māmiņām būtu iespēja izsaukt aukli ar medicīnisko izglītību. Pārrunājām, ka vasarā rīkosim daudzbērnu ģimeņu forumu. Protams, ka bijušas lielas diskusijas budžeta sakarā par atbalsta pasākumiem, kuri prasa milzīgi daudz naudas un uzreiz. Nav domstarpības, ka daudzbērnu ģimenes jāatbalsta – jautājumi ir par naudu. Būtu vieglāk, ja Demogrāfisko lietu centra (DLC) un Labklājības ministrijas vadībā būtu vienas partijas pārstāvji. Agrāk daudzbērnnieku aprūpe bija tiešais ministrijas lauciņš, bet jāatzīst, ka DLC nodalīšana ir devusi zināmus veiksmes stāstus.

Ko valdība tomēr spēs atbalstīt no DLC un rosināt?

Līdzsvarosim pieprasīto ar budžeta iespējām. Jo izteiktās domas ir labas, un, ja jautājat pēc premjera pozīcijas – ģimeņu ar trīs un vairāk bērniem atbalsta politika jāturpina. Pieņemu – arī nākamajā valdībā.

Plašākā nozīmē demogrāfijas politika skar arī tautiešu mājās saukšanu. Lai latvieši spēka gados atgrieztos, veidotu ģimenes Latvijā un nevajadzētu ievest darbarokas no citām valstīm. Kas jums sakāms par šo tematiku?

Mājās pārnākšana notiek, bet samērā klusi. Atbraukušie neplēš kreklu, lai skaļi paziņotu – atgriezos! Gaiļezerā satiku divus ārstus, kuri atgriezušies no Anglijas. Dakterus nesagaidīja lidostā, viņi nenokļuva avīžu virsrakstos.

Ar DLC vadītāju Parādnieku runājām arī par reemigrāciju kā vienu etapu demogrāfijas politikā, kur pieminētam vēstniekam ārzemju latviešu lietās jābūt kā koordinatoram starp resoriem. Uzdevums ir programma īres namu būvēšanā – Ekonomikas ministrijas atbildībā. Tāpēc teicu, ka, reemigrācijas pasākums jādabū “zem viena jumta”.

Kas attiecas uz lēta darbaspēka ievešanu, manis paustā konsekventā nostāja – vediet smadzenes, augstākā līmeņa speciālistus, kādu Latvijā nav. Mūsu noteikumi jau ļauj, ka uz laiku drīkst nodarbināt viesstrādniekus. Viņi strādā, pārsvarā būvlaukumos, arī no ES valstīm, Rumānijas un Bulgārijas.

Jūtams spiediens, lai durvis ievestām darbarokām ver vaļā plašāk.

Atvērt lēta darbaspēka tirgu vienmēr varam pagūt. Tas ir elementāri. Taču, ja mums ir neizmantojama darbaspēka rezerves, ja 14% Latvijas iedzīvotāju kopš 2000. gada devušies prom, tad saskatu citas iespējas. Verot vārtus ārzemju strādniekiem, bremzēsim produktivitātes kāpumu, nositīsim uz leju darba algas. Daudzi būs laimīgi, bet attīstības cikls sabremzēsies. Vienkārši sakot, bremzēsies darba vietu automatizācija, jo lētāk būs nodarbināt ukraiņus, baltkrievus. Mazā valstī no svara arī valsts valodas stiprināšana un nacionālā sastāva stabilizācija. Valodas lietā polemizējam ar Latvijas krievu atbalsta biedrību, bet, kad brauks viesstrādnieki, tas var pacelties jaunā līmenī, kam diez vai mūsu sistēma gatava.

Prātīgas domas. Taču uzņēmēji spiež, politiķiem dažādas domas.

Spiediens ir. Caur ministrijām. Caur Satiksmes ministriju, ka katastrofāli trūkst tālbraucēju šoferu. Caur Zemkopības ministriju, ka nepieciešami papildu sezonas strādnieki. Tomēr valdībā neprojektē pretimnākšanu tam, kas jau atļauts.

Kā būs tad, kad sāksies “Rail Baltica” būvdarbi?

Celtniecībā izmanto viesstrādniekus. Man šķiet, konkurences, karteļu izskaušanas nolūkos vērtīgi “pašķaidīt” mūsu celtnieku līdzdalību konkursos ar ārzemju kolēģu klātbūtni. Tas var palīdzēt, atsvaidzināt konkursu cīņas par lētākām būvobjekta izmaksām. “Rail Baltica” tiešām būs liels izaicinājums, ņemot vērā, cik celtniecības jaudu aizņemts citos ES finansētos projektos, diez vai iztiksim bez darbaspēka ievešanas bet – uz noteiktu termiņu.

Nesen nācāt klajā ar novērojumu, ka koalīcijā pirms vēlēšanām sākušās gaiļu cīņas.

Šajās cīņās vēl neknābj, bet bužina un izrāda spalvas. Aizvien vairāk uzdod valdībai visu ko, iesniedz likumprojektus, un politiķi sacenšas priekšvēlēšanu gadā. Kā gādāt lielākas pensijas, kā pazemināt vai atcelt nodokļus.

Cik saprotams no ornitoloģijas, tad tēviņiem ir tās krāšņākās spalvas.

Gaiļi parlamentā ir vairākumā.

Nu jā, un termins “vistu cīņas” nav dzirdēts. Vai nav sācies cīniņš par SAB direktora amatu?

Kandidāti piesakās.

Maizīša darbs ir tik slepens, ka cilvēkiem grūti novērtēt.

Ne velti Nacionālās drošības padome ar Valsts prezidentu priekšgalā izraudzīsies piemērotu kandidātu.

Jūs esot aprunājies ar prezidentu par šo tematu.

Jā, vienojāmies par apspriešanos, kad prezidents atgriezīsies no olimpiskajām spēlēm. Esošo situāciju paanalizēsim.

Kā jūs vērtējat direktora Maizīša veikumu?

Mūsu sadarbība bijusi laba. Kur esam piesaistījuši Maizīša vadīto biroju lielos investīciju projektos, drošība bijusi nodrošināta. Man neliekas, ka ar SAB direktora amatlietu jāeksperimentē, piesaistot kandidēšanai apkārt staigājušās “zvaigznes”.

Sakarā ar diviem valdības gadiem jūs pašu arī vērtē. Eksprezidents Zatlers sacīja – Kučinskis nosvērts, virza darbus uz priekšu, ar ko iemantojis cilvēku uzticību. Taču ārpolitika esot miglā tīta. Lūdzu, iepazīstiniet Zatleru ar savu kursu.

Nav “manas ārpolitikas”. Valstij ir kopējais kurss. Briselē lai bez mums nepieņem ES svarīgus lēmumus. Esam par integrāciju, gribam būt ES kodolā, bet, katru punktu rūpīgi apsverot atbalstoši nacionālajām interesēm. Šķiet, beidzot esam nonākuši līdz atklāsmei, ka jāpievienojas ziemeļnieku blokam. Starp baltiešiem un skandināviem norit intensīvāka viedokļu apmaiņa, un tie bieži ir sakritīgi, īpaši sociālajā pusē. Ziemeļu valstīm aizvien pievienojas Nīderlande. Ja mēdz būt viedokļu atšķirības, tad cenšamies saskaņot to, ko var. Kopumā Baltijas un ziemeļvalstu savienība varētu iezīmēt centrisku pozīciju.

Vai mums nevajag vairāk turēties kopā ar Višegradas grupas valstīm, kā to domā daži novērotāji?

Latvijas politiskajā spektrā, arī parlamentā ir visai liels Centrāleiropas valstu politikas piekritēju spārns. Tie tiecas pēc asākas pretstāvēšanas Briselei. Ne viss, kas nāk no Višegradas grupas, ir akceptējams, bet attiecības ir samērā ciešas. Protams, Baltijai svarīga valsts ir Polija. Ar to mūs saista enerģētiskās drošības, transporta, aizsardzības jautājumi. Agrākā redzējumā Latvijai no svara bija tranzīts. Tagad, piemēram, negaidīti parādījusies gaisa transporta niša, kad kravas no Āzijas sūta ar “Air Baltic” un caur Rīgu uz Krieviju un citur austrumpusē. Acīmredzot biznesam taisnākais ceļš ne vienmēr ir izdevīgākais, tas atrod labākus savienojumus. Taču pašlaik Latvija parāda augsto intelektuālo potenciālu jomā, kur varēšana arvien pieaug. Lēnām esam sapratuši, kur esam, kas esam un kāda ir mūsu nākotne. Un nākotnē īpaši jaunatnei jāsaprot, cik būtiski mācīties tur, kur iegūst kvalitatīvas zināšanas, lai pēc tam nav jāapmeklē lektoriji, kur Īrijas uzņēmēji stāsta par sēņu lasīšanas iespējām.

Jūs būsiet ZZS premjera kandidāts, gatavs vēl četrus gadus vadīt valdību. Kādu vēsti plānojat nodot cilvēkiem priekšvēlēšanu kampaņā?

Divu gadu laikā, kā ceru, esam piedāvājuši cilvēkiem jaunu valdības vadīšanas modeli – saprast, ko un kāpēc to darām. Neaizraujoties ar eksperimentiem un straujām kustībām, vietā liekot mērķtiecīgākus pasākumus. Pagātnē palikuši skandāli, piemēram, ap KNAB, koalīcijas partneru savstarpējie kari. Katrs dara savu darbu, un tāpēc man ne visai patīk stihiska izlaušanās gaiļu cīņās. Ekonomika, ekonomika un ekonomika būs tas, kas mūs dzīs uz priekšu. Bet sabalansētā veidā.

Lasītāji piekodināja dabūt no Kučinska apstiprinājumu, ka ZZS pirmais partneris nebūs “Saskaņa”.

Bet valsts interešu vārdā?

Tas būtu pretēji valsts interesēm. Es jau gribētu, lai izdzīvo “Vienotība”.

Vai, cik visi esat skumīgi līdzjūtīgi!

Mūsu partnerība ir pārbaudīta, un samērā skaidrs, ka ar NA tā turpināsies. “Vienotības” vēlēšanu izredzes ir neskaidras. Es būtu apmierināts ar divu partiju koalīciju, bet tas nu gan ir vēlētāju ziņā.