Zeme taisās projām iet

Valdība un politiķi vēl sparīgi runā par plāniem  emigrācijas nobremzēšanai, par aizbraukušo darba meklētāju atdabūšanu, bet šķiet, ka tās ir tikai runas un ka baltais kapitulācijas karogs jau ir piesiets pie kāta. Labklājības ministre jau runā par piemaksām tiem, kas  gribētu  meklēt darbu kaut kur projām no mājām.  Reformu partijas ekonomikas guru Vjačeslavs Dombrovskis jau pirms gada ierunājās, ka lauku infrastruktūras uzturēšana Latvijai iznāk par dārgu. Pagājušajā  trešdienā  LTV1 raidījumā „Sastrēgumstunda” Swedbankas galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks kārtējo reizi atkārtoja banku ekspertu jaunāko atziņu:  sekmēt mazapdzīvotu  vietu ātrāku iztukšošanu no tur atlikušajiem iedzīvotājiem, jo šis process tik un tā neesot apturams. Dienu vēlāk Streipa vadītajā raidījumā šis pats Kazāks un Ģirts Rungainis kaunināja „Turības” jauniešu komandu par utopiskām lauku atbalsta  idejām.

Kara laikā tādus kazākus  un  rungaiņus bez vilcināšanās nodeva  kara tiesai  par panikas celšanu. Ja  latvieši šķietami bezcerīgās situācijās būtu ļāvušies  panikai, tad  mums nemaz nebūtu Latvijas valsts, jo 1919.gada janvārī zem Ulmaņa pagaidu valdības kājām bija tikai jūrā noenkurota kuģa klājs un  arī deviņus mēnešus vēlāk  pie Rīgas vārtiem Bermonta armijai bija pieckārtīgs skaitliskais pārsvars.  Toreiz  tāpat netrūka mazdūšīgo un neticīgo, visvairāk tieši turīgo pilsoņu vidū.  Neticamais tomēr notika – neatkarības ideja uzvarēja.

Arī  70 gadus vēlāk, kad Latvijas Tautas fronte sāka atklāti runāt par Latvijas neatkarību,  zviedru militārie eksperti mums ar vislielāko pārliecību centās iegalvot, ka mūsu sapnis ir bezcerīgs, jo  Latvija ar militārām un civilām komunikācijām esot tā ietamborēta PSRS  sastāvā, ka  tās brīvlaišana neesot iespējama.  Atklāti runājot, toreiz nevienai lielvalstij  mūsu neatkarība nebija vajadzīga.  Mēs to atguvām  tikai tāpēc, ka paši bijām tai pieķērušies.

Ko nozīmē  stūrgalvīgi ticēt savai varēšanai  un savas ieceres  pareizumam, to mēs redzējām,  15 gadus  kopā ar Imantu Ziedoni, Ēriku Hānbergu, Dainu Bruņinieci un mazpulku vadītāju Ilzi Kļavu  apciemodami   pustūkstoti brīnišķīgi sakoptu lauku sētu.  Tādus cilvēkus tagad rāda arī  LTV1 raidījumā „Latvija var!”  Tādi ir visos Latvijas novados, arī  visnomaļākajos.  Daudzi sāka no dadžos ieaugušas  viensētas  pamatiem.  Viņi izdarīja to, ko vairums viņu kaimiņu pat nemēģināja darīt. Par šiem cilvēkiem esam stāstījuši triju mūsu uzrakstītu grāmatu lappusēs, tāpēc netērēšu tinti, rakstot, kā viņi  to paveica un kā viņi  dzīvo.  Izlasiet paši.

Runājot par banku  „speciālistiem”, jāteic, ka  tie ir ļaudis, kam  es ticu vismazāk . Kādēļ lai es viņiem ticētu? Viņi veiksmīgi nolaida dibenā Banku Baltija, Pareksu, Latvijas krājbanku…  Neviens no viņiem neparedzēja finanšu burbuļa plīšanu, vismaz  par to nebrēca un laikus nebrīdināja. Manuprāt tieši viņi ir  galvenie pašreizējās masveida emigrācijas  vaininieki, jo viņi bija tie, kas treknajos gados rosināja,  iedrošināja, gandrīz  ar spiešanu spieda ņemt kredītus , kurus atpelnīt tagad devušies krietna daļa no aizbraucējiem.  Iznāk, ka bankas  vismaz  200  tūkstošus Latvijas iedzīvotāju ir aizdzinušas parādu verdzībā.  Viss notiek tāpat, kā  pirms diviem tūkstošiem gadu senajā Romā.  Starpība tikai tā, ka mūsu parādu ņēmēji dodas verdzībā paši: noliek malā inženiera diplomu un pako konfektes, slauka fabrikā grīdas vai pucē zābakus uzpūtīgam  īram vai britam. Sagaidīt  viņus tagad atpakaļ manuprāt cerību nav, jo  Latvijas iedzīvotāju parādi bankām, ja nemaldos , bija kādi 20 miljardi  latu. Parēķiniet  paši, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai tos atpelnītu, pat ārzemēs strādājot.  Par kredītiem  klajos  Pierīgas laukos saceltie „burkānciemi”,  šķiet, tā arī nesagaidīs iemītniekus. Ja baņķieri tagad sludina, ka Latvijas  nomalēs laukiem nav nākotnes, tad  es savukārt domāju, ka tas ir  šo baņķieru izmisīgs mēģinājums  aizdoto naudiņu atdabūt,  atmānot uz  ieķīlātajiem „burkānciemiem” vēl atlikušos tālo viensētu iemītniekus.  

Kādēļ esmu tik ļoti nikns uz panikas cēlājiem?  Tādēļ, ka  Latvijā jau tāpat  pietiek šaubu un neziņas – palikt vai laisties projām.  Lauki ir domāti  attapīgajiem un sīkstajiem. Bet  varu iedomāties, cik bezgala grūti   pat  šiem vissīkstākajiem ir turēties, ja no visām pusēm autoritatīvi,  augstās ārzemju skolās mācīti eksperti biksta un mudina bēgt, kamēr nav par vēlu, ja brauc projām kaimiņi, ja tiek slēgta vietējā skola, ja ar saviem sakoptajiem tīrumiem paliec viens  krūmu un latvāņu  džungļos.  Katrā darbā katram cilvēkam jau tāpat ir brīži, kad  sāk mākt šaubas un gribas mest visu pie malas.  Un ja vēl apkārt  tādi  padomu devēji!  

Mans padoms: pirms sākat vaimanāt  un vilkt zaķa pastalas kājās, vispirms  apsēdieties un loģiski padomājiet, vai  ar Latvijas laukiem tiešām viss cauri? Uz šo jautājumu pavisam droši var atbildēt: nē! Pasaules iedzīvotāji turpina vairoties, savukārt lauksaimniecībā izmantojamā  zeme iet mazumā: tiek apbūvēta ar pilsētām,  pārvēršas par tuksnesi. Latvija no šī viedokļa atrodas ideālos apstākļos:  mums ir gan augiem nepieciešamais mitrums, gan siltums, gan pietiekami garš veģetācijas periods.   Pirms 300 gadiem Vidzeme bija Zviedrijas maizes klēts. Ulmaņa laikos mēs bijām līdzvērtīgi sāncenši dāņiem. Mūsu tīrumi, ja vien tiem neliegtu organisko mēslojumu, būtu auglīgāki nekā Zviedrijas vai Dānijas  tīrumi.  Un no ģeogrāfiskā viedokļa mēs  taču atrodamies pašā Eiropas centrā.  Varu galvot: pēc 20 gadiem atkal būs aparts katrs tagad pamestā tīruma stūris. Cits jautājums: kādā valodā runās  tas arājs.

Mūsu pilsētās  augušie speciālisti varbūt domā, ka laukus var apsaimniekot, tur nemaz nedzīvojot, jo no  Rīgas līdz Rogovkai ar labu auto tikai trīs stundu brauciens.   Bet  tad gan paturiet prātā, ka  1996.gadā benzīna litrs  maksāja 25 santīmus, tagad – četras reizes dārgāk, un neviens neņemas prognozēt, cik tas maksās  pēc pieciem, pēc desmit, pēc 20 gadiem.

Painteresējieties, ko tad savos lauku apvidos ir izdarījuši  un dara mūsu kādreizējie  sāncenši – somi, dāņi,  vācieši;  vai arī  viņi jau savas lauku mājas pametuši un zemi apsaimnieko, pilsētās sēdēdami? Atveriet internetu un  papētiet  satelītkartes! Paklejojiet internetā gar Somijas un Krievijas robežu, pārstaigājiet  Dāniju, tad nolidojiet gar bijušās Austrum un Rietumvācijas robežu!   Parakņājaties statistikā, salīdziniet  pierobežas     novadu apdzīvotību!  Jūs paši redzēsiet, cik blīvi un vienmērīgi apdzīvota joprojām ir „rietumu” puse un cik tukša  ir „austrumu” puse.  Tā nav ekonomika, bet gan komunistu eksperimenti, kas piespieda cilvēkus sākt bēgt projām no laukiem.  Dānijas laukos  iedzīvotāju blīvums ir gandrīz divas reizes lielāks nekā Latvijas laukos. Un neiekrītiet uz argumentu, ka Dānijā  lauksaimniecībā nodarbināti tikai 2,7% strādājošo,  bet Latvijā 7,7%, jo,  skaitļos pārvēršot,  mazajā Dānijā   lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir lielāks kā Latvijā.  Jā, tiesa, arī daudzi mazpilsētu iedzīvotāji tur brauc strādāt uz laukiem.

Saražotās produkcijas ziņā dāņi, protams,  vairakkārt  pārspēj Latviju. Bet te nu nonākam pie paradoksa,  ka,  laukiem iztukšojoties zem kritiskā līmeņa, arī  lauksaimnieciskā ražošana sāk katastrofāli samazināties.   Lai par to pārliecinātos, ielūkojos Pleskavas apgabala statistikā:  20 gadu laikā   lauku iedzīvotāju skaits tur samazinājies par 37 procentiem,  savukārt sējumu platība samazinājusies trīs reizes,  liellopu skaits  piecas reizes, graudu ražošana 11(!) reizes,  gaļas ražošana 1,8 reizes un piena ražošana 3,8 reizes.   Tātad,  zaudētā produkcija ir vairakkārt pārsniedz zaudēto cilvēku skaitu, un tas ir saprotams,  jo aizbrauc jau jaunie, darba spējīgie.  

Vēl iesaku parēķināt,  vai valsts budžets  vispār ko iegūs, ja iedzīvotāji būs  no nomalēm aizvākti?  Jo ceļu tīkls taču būs jāuztur tik un tā, lai nokļūtu līdz tīrumiem,  lai izvestu kokmateriālus. Elektrolīnijas tāpat būs vajadzīgas vismaz līdz graudu  kaltēm, līdz darbnīcām, līdz fermām.  Sakari tik un tā būs jānodrošina,  arī radio un televīzija, ātrgaitas interneta pārklājums, jo, pat vagoniņā dzīvojošs darba uzraugs vai mehanizatoru desanta vienība  bez tā negribēs iztikt.   

Visbeidzot, pajautājiet sev,  kāpēc  dāņi, zviedri, vācieši, norvēģi  tik alkatīgi cenšas izpirkt Latvijas zemes?  Ne tikai Zemgalē, bet arī  Latgalē. Ne tikai mežus, bet arī aramzemes?  Laikam taču tāpēc,  ka ir pārliecināti, ka tā atkal būs  vajadzīga, vēl viņu mūža laikā būs vajadzīga  pārtikas ražošanai, ka tās vērtība celsies.  Vispirms nopirka to zemi, ko zemnieki par sīknaudu pārdeva, lai varētu atdot kredītus. Nākošā lielā izdevība pienāks, ja īstenosies  neperspektīvo novadu iztukšošanas programma, jo tie, kuri pārcelsies tuvāk pilsētām, zemi taču nevarēs paņemt sev līdzi.  Varbūt tieši  šo uzdevumu pilda panikas cēlāji?

Vēl pajautājiet, vai  zemes pircēji gatavojas paši  uz  Latgali  pārcelties?  Tā vis neizskatās.    Varbūt vienīgi dāņu  trešie tēvadēli te atbrauks. Kāpēc lai zviedri un norvēģi brauktu projām no savām  labi sakārtotajām valstīm, kas  arī  nav blīvi  apdzīvotas? Kāpēc lai pie mums brauktu vācieši, ja pašiem  bijusī Austrumvācija pustukša un iedzīvotāji  arī  no tās turpina bēgt?  Arī krieviem un baltkrieviem, leišiem un igauņiem pašu novadi tukši no cilvēkiem,  un kādēļ gan viņi lai nāktu uz tikpat tukšajiem Latvijas novadiem.   Gan jau zemi nopirkušais  zviedrs tāpat sameklēs kādu vietējo latvieti, ieliks par vagaru vai pat muižkungu. Gan  jau tie paši latvieši pamazām vilksies ārā no smogā smokošās Lielrīgas  un būs ar mieru strādāt jaunlaiku muižās.   Kad, no parādu verdzības izpirkušies, sāks pārrasties  aizbraukušie,  viņiem atliks tikai pievienoties  vietējiem sutkām un vīskreļiem.   

Tāpēc, pirms pakojiet  ceļasomas un  aujiet zaķapastalas kājās, vēlreiz apdomājiet un atcerieties simtgadīgā dzejnieka  Andreja Eglīša rindas:
Turiet savu zemi ciet.
   Zeme taisās projām iet.
           Projām iet ar svešām kājām,
               Prom ar šūpuļiem un mājām –
                    Turiet ciet.

Aivars Berķis