Statūti
Programma
Ētikas kodekss
Nolikumi
Partijas struktūra
Vēsture

Twitter

Latvijas Zemnieku sa
14:32, Jun 20
LZS spēks slēpjas Latvijas reģionos. Ventspils novada domi turpinās vadīt Aivars Mucenieks, savukārt Dobeles - Andrejs Spridzāns. Apsveicam!
Latvijas Zemnieku sa
19:27, Jun 19
RT @MarisKucinskis: Līdz ar #NATO ierašanos LV pabeigta alianses spēku izvietošana Baltijā. NATO klātbūtne vairo drošību, uzsvēru tiekoties…
Latvijas Zemnieku sa
19:27, Jun 19
RT @Zemkopibas_min: Jānis Dūklavs un Ministru prezidents Māris Kučinskis šodien sveica @LAD_Latvija par EPS augsto novērtējumu: https://t.c…

Vēsture

No Latvijas Zemnieku savienības vēstures lappusēm

Latvijas Zemnieku savienības (LZS) dibināšanas sapulce notika 1917. gada 12. maijā Valkā. Bet LZS idejiskie un ideoloģiskie pamati sākti veidot jau 20.gadsimta sākumā, kad Kārlis Ulmanis ne tikai mācīja, kā pareizi slaukt un ēdināt lopus, bet runāja arī par izglītības nozīmi, par lauku jaunatnes interesēm, par laukstrādnieku dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Kad Hermanis Endzeliņš vērsās pret vācu muižnieku privilēģijām. Kad Cīrihes universitātes jurisprudences doktors Miķelis Valters kā pirmais no visiem Latvijas politiķiem jau 1903. gadā rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" sludināja Latvijas neatkarības ideju.

Latviešu Zemnieku savienības oficiālā nodibināšana notika īstajā brīdī, kad radās iespēja un nepieciešamība apvienot visus pilsoniskos spēkus brīvas Latvijas izveidošanai.

Kārlis UlmanisNeraugoties uz savu nosaukumu, LZS nekad nav bijusi vienas šķiras partija vai kādas profesijas arodbiedrība. Kārlis Ulmanis jau vairākus mēnešus pirms dibināšanas rakstīja, ka partijai būs jāsadarbojas ar dažādi domājošiem politiskiem spēkiem un būs jāstrādā visas sabiedrības interesēs. Plašs bijis arī veidotāju spektrs. Līdztekus lauksaimniekiem Kārlim Ulmanim, Jānim Vārsbergam, Jūlijam Gulbītim, Hermanim Endzeliņam un Arvīdam Brēmeram pie LZS šūpuļa stāvēja arī žurnālists Oto Nonācs, tautsaimnieki Zigfrīds Meierovics un Ādolfs Klīve, juristi Miķelis Valters, Kārlis Pauļuks, mazliet vēlāk piepulcējās Alberts Kviesis un Jānis Čakste.

LZS kā valstiskas, konstruktīvas partijas loma spoži atklājās jau pavisam drīz pēc tās radīšanas - neatkarīgās Latvijas proklamēšanas priekšvakarā, kad astoņas kopā sanākušās politiskās partijas nespēja vienoties par kopēju politisku programmu un Pagaidu valdības sastāvu. Vienoties izdevās tikai, pateicoties LZS pārstāvju iecietībai un it īpaši LZS ētikas principu iedibinātāja Miķeļa Valtera aicinājumam: apzināties notikuma vēsturisko nozīmīgumu un pirmajā vietā likt valsti, un tikai tad savu partiju.

Neatkarīgās Latvijas viskritiskākajos brīžos - atbrīvošanas cīņu laikā, kad politiskajām partijām bija pakārtota loma, spoži atklājās LZS izcilāko politiķu - Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, iekšlietu ministra Miķeļa Valtera, ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica, apgādības ministra Jāņa Blumberga, armijas komandiera Jāņa Baloža spējas. Tika nodrošināta armijas apgāde. Gan lielinieku, gan Golca un Bermonta armijas tika padzītas no Latvijas. Tika panākta Latvijas valstiskuma atzīšana ārzemēs un Latvijai izdevīga miera līguma noslēgšana ar Krieviju. Īsā laikā atjaunojās saimnieciskā rosība. Piebildīsim, ka atbrīvošanas cīņu izdevumi vien pārsniedza 855 miljonus latu.

Z. A. MeirovicsZemnieku Savienības politiķi K. Ulmanis un Z. Meierovics bija Ministru prezidenti arī divās Satversmes sapulces laika valdībās - no 1920. līdz 1922. gadam, ko tautsaimnieks Arnolds Aizsilnieks uzskata par veiksmīgāko visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā: "Šajos pāris gados ne tikai atdzīvināta Latvijas saimniecība, bet arī likti pamati tās tālākajai attīstībai, stabilizējot naudas sistēmu, uzsākot grandiozo agrāro reformu, izstrādājot jaunas nodokļu sistēmas, ievedot valsts budžetu, atjaunojot kara laikā sapostīto satiksmi, liekot pamatus jaunai rūpniecībai visās vietās, uzņemot dzīvus sakarus ar starptautisko tirgu, nodibinot valsts bankas, atjaunojot privāto kredītiestāžu darbību u.t.t., u.t.t."

Tas viss tika panākts tikai pašu spēkiem, bez jebkādiem ārzemju dāvinājumiem vai aizdevumiem.

Ir pamats sacīt, ka arī visa turpmākā Latvijas saimnieciskā politika no līdz 1934. gadam un arī vēlāk līdz pat Padomju okupācijai veidojās LZS iespaidā. LZS bija galvenā valdību veidotāja. No sešpadsmit parlamentārās iekārtas gadiem gandrīz trīspadsmit gadus valdības stūri savās rokās turēja LZS.

Latvijas lauksaimniecības, lauku un galu galā arī visas valsts uzplaukums cieši saistāms ar LZS politiķu izloloto un konsekventi realizēto agrārreformu, ko profesors Pēteris Starcs raksturojis kā veiksmīgāko visā Eiropā. Reformas rezultātā 280 tūkstoši jaunsaimnieki kļuva paši par sava likteņa lēmējiem un tika ieinteresēti arī visas Latvijas likteņa lemšanā. Reforma likvidēja vācu muižnieku kundzības pamatus un atveseļoja arī komunisma ideju saindētos prātus. Ādolfa Šildes vārdiem runājot, "pietika īstenot agrārreformu, kad ar lieluma māniju apsēstie un varas kārie komunisti izjuka kā gāju putni rudenī". "Nekad pirms tam latviešu tauta nebija tik vienota savas nacionālās taisnības apziņā kā agrārās reformas laikā," - raksta vēsturnieks Arveds Švābe. LZS politiķu veidotās valdības, neraugoties uz valsts ļoti trūcīgajiem resursiem, nepameta jaunos zemniekus likteņa varā. Tika nodrošināti ļoti lēti kredīti, bez maksas piešķirti būvmateriāli, radītas citas priekšrocības. (Šo labo praksi 1988. gadā veiksmīgi atkārtoja toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis. Diemžēl neviens no viņa pēctečiem tagadējā Latvijā to vairs nav vēlējies darīt.) Vismaz tikpat augstu vērtējams milzīgais morālais atbalsts ko divdesmitajos un trīsdesmitajos gados savai zemniecībai atvēlēja inteliģence. Šis morālais atbalsts jūtams gan Jēkaba Bīnes gleznās, gan gadskārtējos Pļaujas svētkos un Zemnieku svētkos, gan Annas Brigaderes, Jāņa Veseļa, Aleksandra Grīna, Jāņa Sārta, un it īpaši lauku sētas skaistuma apdziedātāja Eduarda Virzas darbos. Var droši sacīt, ka Virzas "Straumēnos" iemūžinātie Zemnieku savienības ideāli joprojām dzīvo katra īsta lauku cilvēka dvēselē.

Par "vecās" LZS liktenīgāko neveiksmi uzskatāma tās nespēja Satversmes sapulcē panākt tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas iedibināšanu. Toreiz galvenie šis idejas pretinieki bija sociāldemokrāti. Šis faktors, tāpat būtiskas nepilnības likumā par Saeimas vēlēšanām vēlāk noveda pie pārāk sadrumstalotas Saeimas, tā rezultātā arī pie vairākām darboties nespējīgām valdībām un visbeidzot pie 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma.

LZS kā partija 1. maija apvērsuma rīkošanā nebija iesaistīta. Tās darbība pēc 15. maija tika apturēta tāpat kā visu citu politisko partiju darbība. Tomēr tieši autoritatīvā režīma laiks palicis tautas atmiņā kā Latvijas labākie gadi. Manuprāt, mums nav tiesību tagad Ulmanim pārmest viņa rīcību. Bet tāpat mums nav jāieskaita šo sešu gadu veikums tikai Ulmaņa pūrā. Daudzas lietas, ko viņš izdarīja, bija iecerētas sen agrāk. Un daudzi cilvēki, kas tās palīdzēja īstenot, bija LZS ģenerālsekretāra Jūlija Druvas ieteiktie un arī pašam K. Ulmanim labi pazīstamie LZS darbinieki. (Kaut arī tūlīt jāpiezīmē, ka, izraugoties amatvīrus, Ulmanis vienmēr pirmajā vietā licis katra profesionālās spējas, sirdsdegsmi, godīgumu un tikai tad politisko pārliecību).

Sarkanajai armijai okupējot Latviju, no visām politiskajām partijām visvairāk cieta tieši LZS. Lasot čekas dokumentus, varam pārliecināties, ka daudzu simtu cilvēku nolemšanai ieslodzījumam un arī nāvei pieticis ar lakonisku ierakstu tiesu aktīs: "Latviešu Zemnieku savienības biedrs". Padomju Savienībā gāja bojā izcilie valstsvīri Kārlis Ulmanis, Hugo Celmiņš, Jānis Birznieks, Hugo Dzelzītis, Vilis Gulbis, Jānis Mežaraups, Alfrēds Gailītis, Rūdolfs Dzērve, vēsturnieks Augusts Tentelis un daudzi citi.

Neraugoties uz teroru, LZS cilvēki bija starp pirmajiem, kas pretojās komunistu režīmam gan ar legāliem paņēmieniem, gan, karam sākoties, arī ar ieročiem rokās. 14. un 15 jūlijā izsludinātajām Saeimas vēlēšanām bijušo pilsonisko partiju politiķi izveidoja Demokrātisko bloku, kura kandidātu saraksta sākumā bija zemsavieši Jānis Balodis, un Hugo Celmiņš. Ir ziņas, ka bloka veidošanu iniciējis Kārlis Ulmanis. Saraksta izplatīšanai un vajadzīgo parakstu savākšanai izmantots agronomiskās palīdzības dienesta tīkls, kas vēl nav atradies čekas kontrolē. Loģiski, ka okupācijas varas iestādes tomēr nepieļāva šī alternatīvā saraksta reģistrēšanu, un visi tajā ierakstītie deputāta kandidāti tika arestēti.

Ka LZS kā politiska partija nekad nav uzskatījusi sevi par likvidētu, apliecina tās aktivitātes arī vācu okupācijas gados. LZS bija to triju politisko partiju skaitā, kas 1944. gadā pēc Konstantīna Čakstes ierosinājuma nodibināja Latvijas Centrālo Padomi un uzsāka aktīvu darbību Latvijas suverenitātes atjaunošanai. Arī par šo pārdrošību daudziem patriotiem nācās maksāt ar dzīvību.

Pēc kara beigām, kad tūkstoši Latvijā palikušo tika postīti, tiesāti un iznīcināti, LZS partijas darbību turpināja trimdā nokļuvušie politiķi: priekšsēža vietnieks Ādolfs Klīve, ģenerālsekretārs Jūlijs Druva, partijas dibinātājs Hermanis Endzeliņš, bijušie ministri Alfreds Bērziņš un Eduards Laimiņš. Pirmā trimdā rīkotā LZS konference notika 1948. gadā Vācijā, otrā - 1956. gadā Ņujorkā. Organizācijas aktīvākie biedri līdzdarbojās latviešu preses izdevumos, piedalījās Apspiesto Eiropas tautu asamblejas un Starptautiskās Zemnieku savienības, kā arī savu mītnes zemju organizāciju darbā, visur uzturot ideju par Latvijas neatkarības atgūšanu.

LZS darbības atjaunošanā Latvijā vislielākie nopelni ir toreizējam Latvijas Tautas frontes Lauku komitejas vadītājam Jānim Kinnam. Viņš bija viens no pirmajiem LTF politiķiem, kas jau 1989. gadā pauda viedokli, ka Tautas fronti kā vienotu politisku kustību iespējams saglabāt tikai tik ilgi, kamēr tai ir viens galvenais ienaidnieks: Padomju Savienība, un dienas kārtībā - viens galvenais jautājums: neatkarības atgūšana. Tāpat drīz vien kļuva skaidrs, ka ne atjaunojamās brīvās zemniecības prasības, ne arī lauku kopējās politiskās intereses nevēlas pārstāvēt uz bijušās Kolhozu padomes pamatiem būvētā un Ādažu kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula vadītā Lauksaimnieku savienība. A. Kauls uzskatīja, ka LLS jānodarbojas tikai ar ražotāju ekonomisko interešu aizstāvēšanu.

Tālākais risinājums radās pēc Jāņa Kinnas iepazīšanās ar vienu no Latviešu Zemnieku savienības vecbiedriem Arvīdu Kalēju un ar viņa pārstāvēto vecbiedru grupu: Kārli Auziņu, Helmūtu Brauķi, Augustu Bambelovski, Edvīnu Kļaviņu, Jāni Pavasari, Pēteri Skrīveli, Osvaldu Lūciņu, Vili Bezdelīgu, Jāni Alsiņu, kaucmindieti Ainu Bruņinieci. Šie cilvēki, kas gandrīz visi bija iesaistījušies LZS darbā vēl pirms 1934. gada, piedāvājās atjaunot savas partijas darbību, lai atjaunoto LZS pēc tam likumīgi nodotu nākošajām paaudzēm. Latvijā dzīvojošajiem LZS vecbiedriem piepulcējās Zviedrijā dzīvojošais Andrejs Šalts, LZS dibinātāju pēcteči Helmuts un Gunārs Meierovici un Visvaldis Varnesis Klīve. Šie cilvēki tūlīt kļuva par partijas politiskajiem padomdevējiem un vēl vairāk - par LZS ētisko ideālu nesējiem, par šķīrējtiesnešiem pretrunīgu uzskatu paudēju sadursmēs.

Atspēkojot mūsu politisko oponentu pārmetumus, mēs droši varam sacīt, ka LZS nav piesavinājusies bijušās Latviešu Zemnieku savienības vārdu. Partiju atjaunoja tās bijušie biedri.

1990. gada janvārī izveidotajā partijas dibināšanas iniciatīvas grupā ietilpa J. Kinna, vecbiedri Arvīds Kalējs un Edvīns Kļaviņš, lauksaimniecības ekonomists Arturs Boruks, zemes ierīkotājs Oļģerts Leščinskis, jurists Vilnis Grasis. Grasim un Kļaviņam tika uzticēta statūtu projekta izveidošana.

LZS darbības atjaunošanas konference notika 1990. gada 5. jūlijā. LZS tajā laikā jau bija iestājušies 384 biedri, no tiem 32 vecbiedri un kaucmindietes. Konferences svarīgākais, bet arī diskutablākais lēmums bija:

"Atjaunot no 1990. gada 5. jūlija bijušās Latviešu Zemnieku savienības un citu Latvijas Republikas bijušo zemnieku partiju darbību, izveidojot vienotu Latvijas zemnieku politisko partiju, nosaucot to par Latvijas Zemnieku savienību. LZS kļūs par bijušo partiju tiesisko mantinieci".

Ar šo lēmumu LZS atjaunotāji cerēja izvairīties no zemnieku politiskās sašķeltības, kāda valdīja pirms 1934. gada, kad Saeimā zemnieku intereses teicās pārstāvam vismaz sešas dažādas zemnieku partijas. Vārda "Latviešu" vietā liekot "Latvijas", atjaunotāji vēlējās akcentēt, ka durvis uz partiju ir atvērtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības. Šī nianse šķiet nebūtiska. Arī Ulmanis, 1917. gadā iezīmēdams jaunās partijas metus, runājis gan par latviešu, gan par Latvijas zemniecības savienību. No juridiskā viedokļa, no partijas pēctecības pārmantojamības viedokļa nosaukuma maiņa tomēr uzskatāma par kļūdu, kas citādi domājošu biedru grupai vēlāk deva iespēju izveidot jeb otrreiz atjaunot alternatīvu Latviešu zemnieku savienību.

1991. g. KongressUz visu kādreizējo Zemnieku partiju bāzes atjaunotās Latvijas Zemnieku savienības pirmais kongress sanāca 1991. gada 16. februārī. Par partijas priekšsēdētāju ievēlēja Aivaru Berķi, par pirmo vietnieku – Pēteri Krūgaļaužu, par vietnieku – Jāni Kinnu. No šī kongresa gribu atgādināt tikai divas, manuprāt, ļoti būtiskas, programmas tēzes:

- Tikai privātīpašums var atjaunot iznīcināto darba tikumu un nodrošināt patiesi saimniecisku attieksmi pret zemi laukos;
- Neatzīstot vecās īpašuma tiesības, nav iespējams radīt uzticību arī jaunajām privātīpašuma tiesībām, ko solām nodrošināt.
Šīs tēzes pieņemot, mēs apliecinājām, ka esam gatavi iziet sarežģīto, apgrūtinošo, ekonomiski neizdevīgo, bet tiesiski absolūti nepieciešamo īpašuma tiesību atjaunošanas ceļu. (Te gan jāpiebilst, ka īpašuma tiesību bezierunu atzīšana visu pakāpju mantiniekiem bija diskutabla: tā noveda pie īpašumu sadrumstalošanas un daudzu dzīvot nespējīgu zemnieku saimniecību radīšanas. Tāpat sabiedrībā tagad izskan doma, ka īpašuma tiesību atjaunošanu vajadzējis veikt, atmaksājot mantiniekiem īpašuma vērtību, bet pašu īpašumu atstājot tā brīža lietotāju rokās. Arī šī doma ir diskutabla, pirmkārt jau tāpēc, ka atjaunotajai Latvijai nebija atlīdzināšanai nepieciešamo līdzekļu. Nāktos izlīdzēties ar kompensācijas sertifikātiem, kuri tāpat galu galā nonāktu nedaudzu uzņēmīgu cilvēku rokās).

Partijai uzsākot darbu, meklējām iespējas būt sabiedrībai noderīgiem. Lai skaidrotu iecerēto zemes reformu, birojam piesaistījām savus juristus Vilni Grasi un Elmāru Rutku. Viņi pacietīgi skaidroja, kādi dokumenti meklējami, kādi iesniegumi rakstāmi. Konsultāciju dienās pie biroja durvīm veidojās rinda. Nav nejaušība, ka uz mūsu brīvprātīgo konsultantu biroja bāzes vēlāk veidojās LR Augstākās Padomes Zemes komisija.

A. BerķisNodibinoties LZS, no Augstākajā Padomē jau ievēlētajiem deputātiem radās iespēja izveidot patstāvīgu LZS frakciju. Tajā bija Aivars Berķis, Pēteris Gabranovs, Agris Jaunkļaviņš, Jānis Kinna, Edmunds Krastiņš, Pēteris Krūgaļaužs un Stefans Rāzna. Četri no septiņiem šīs frakcijas deputātiem darbojās Lauksaimniecības komisijā, kur trīs gadu laikā tikai izstrādāti 17 laukiem ļoti svarīgi likumi, 19 lēmumi un 14 citi likumdošanas akti. Uz šo dokumentu pamata līdz 1993. gadam bija piešķirta zeme lietošanā 52 tūkstošiem zemnieku saimniecību, 106 tūkstošiem piemājas saimniecību un 81 tūkstotim personīgo palīgsaimniecību. Praktiski tika pieņemti visi nepieciešamie likumi, lai zemi, ēkas un lauku ražošanas uzņēmumus varētu nodot zemnieku īpašumā.

LZS 2. kongress notika 1992.gada 28.-29. februārī. Par priekšsēdētāju atkārtoti kļuva Aivars Berķis, par pirmo vietnieku – Jānis Kinna, par vietniekiem – Vilnis Grasis un Andris Rozentāls. Kongress noteica LZS galveno uzdevumu: “Modināt un stiprināt tautā pareizu izpratni par zemnieka lomu valstī un sabiedrībā, aktīvi līdzdarboties zemniecības atjaunošanā.” Kongress norādīja, ka vēlēšanu likums maksimāli jātuvina pirmskara vēlēšanu likumam, tikai jāievieš 4% barjera.

2. kongresā pirmo reizi iezīmējās LZS labējo opozicionāru grupa – “likumīgie mantinieki” ar Pilsoņu komitejai tuvu ideoloģiju par deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, par kādreizējo īpašumu bezierunu atdošanu to īpašniekiem vai viņu pēctečiem, ignorējot šo īpašumu pašreizējo apsaimniekotāju tiesības.

1993. J. Kinna1993. gada 26.- 27. marta kongress bija veltīts 5. Saeimas vēlēšanu priekšdarbiem. Partijas vadība netika pārvēlēta. Partijas lozungs vēlēšanām: “Sakārtot Latvijas valsti. Nosargāt nācijas tikumiskos ideālus, izglītību, zinātni un kultūru.”

Vēlēšanu platformā nodaļa “Par latviešu tautu” bija atvēlēta tālejošai demogrāfiskajai politikai latviešu tautas nākotnes nodrošināšanai, paredzot, piemēram, “lai jaunās ģimenes varētu paņemt ilgtermiņa kredītus, no kuriem daļa būtu dzēšama pēc katra bērna piedzimšanas; lai tiktu saglabāti pašvaldību bērnudārzi; lai likumos tiktu paredzētas īpašas garantijas mātes un bērna veselības aizsardzībai.”

LZS un tās sabiedrotie un atbalsta organizācijas – Latvijas Zemnieku federācija, Latvijas politiski represēto apvienība un Latvijas Daugavas Vanagi – LZS vēlēšanu sarakstam izvirzīja 70 kandidātus. Diemžēl daļa no kandidātiem nebija LZS biedri un nevēlējās tajā iestāties. Tas bija pēdējais piliens LZS radikālo biedru pacietības kausā: jau pieminētā opozicionāru grupa pirms vēlēšanām no Latvijas Zemnieku savienības izstājās un 3. aprīlī nodibināja “īsto” Latviešu Zemnieku savienību. (Šīs “īstās” partijas lielākais panākums visā turpmākās pastāvēšanas laikā ir viens Rīgas Domē ievēlēts deputāts).

LZS 4. kongress notika drīz pēc Saeimas vēlēšanām – 1993. gada 6. augustā. Par priekšsēdētaju tika ievēlēts Aivars Berķis, par pirmo vietnieku – Zigurds Tomiņš, par vietnieku – Ivars Bārdiņš, par partijas ģenerālsekretāru – Antonijs Zunda.

1994. A. RozentālsLZS 5. kongress 1994. gada 25.- 26. martā bija sasaukts, lai runātu par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām un par iekšējā tirgus aizsardzību. Par LZS priekšsēdētāju ievēlēja Andri Rozentālu, par pirmo vietnieku – Ivaru Bārdiņu, par vietnieku – Zigurdu Tomiņu.

Pašvaldību vēlēšanās LZS ieguva pa divām vietām Rīgas un Jelgavas domē un vienu - Daugavpils domē. Pēc iegūto mandātu skaita LZS bija vadošā 11 Latvijas rajonos.

5. Saeimas vēlēšanās Latvijas Zemnieku savienībai izdevās iegūt 12 vietas, kas bija pietiekami, lai iekļautos valdošajā koalīcijā kopā ar Latvijas Ceļu, izveidojot Valda Birkava mazākuma valdību. LZS frakcijā bija 12 deputāti, “Latvijas Ceļā” – 36. Par Valsts Prezidentu tika ievēlēts LZS biedrs Guntis Ulmanis, par Saeimas priekšsēdētāja biedru – Aivars Berķis, par Saeimas sekretāra biedru – Zigurds Tomiņš. Jāni Kinnu apstiprināja par lauksaimniecības ministru, Jāni Riteni – par Labklājības ministru, Ģirtu Lūkinu – par vides un reģionālās attīstības ministru, Edmundu Krastiņu – par valsts īpašuma valsts ministru Finanšu ministrijā, Kazimiru Šļakotu – par mežu valsts ministru Zemkopības ministrijā. 5. Saeimā LZS frakcijā darbojās Aivars Berķis, Visvaldis Varnesis Klīve (pēc tam viņa vietā Mārtiņš Ādams Kalniņš), Zigurds Tomiņš, Gundars Bērziņš, Gunārs Resnais, Andris Rozentāls, Jānis Ritenis, Jānis Tupesis, Voldemārs Novakšānovs, Jānis Kokins, Oskars Grīgs un Pauls Putniņš.

Izstrādājot 1994. gada budžetu, LZS deputātiem izdevās panākt, ka laukiem atvēlētais finansējums tajā pieauga par 300 procentiem, kamēr viss budžets kopumā - tikai par 25 procentiem. Tika iedibināta zemnieku saimniecību subsidēšana, un subsīdijām atvēlēti 11 miljoni latu. Laikā līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā tik lielu pašmāju atbalsta pieaugumu lauksaimniecībai nekad vairs neizdevās panākt.

Plašākā skatījumā izšķirošs bija LZS deputātu atbalsts Pilsonības likumam un Krievijas armijas izvešanas līgumam. Jāpiezīmē, ka okupācijas armijas izvešana bija iespējama tikai tajā ļoti īsajā laika sprīdī, kad tā notika. Ja LZS toreiz būtu pakļāvusies Krievijai nepieņemamajām nacionālradikāļu prasībām, (piemēram, izvākt no Latvijas arī visas pensionētās militārpersonas), krievu zaldāti varbūt vēl tagad staigātu pa Rīgas un Liepājas ielām, tāpat kā Piedņestrā.

5. Saeimā izveidotā LZS frakcija diemžēl nebija monolīta. Partijā neiestājušies deputāti vairījās balsot par nepopulāriem likumprojektiem. Daļa biedru turpināja uzskatīt, ka LZS vajag veidot koalīciju ar LNNK un citām izteikti nacionālām partijām. Savukārt trimdas pārstāvjiem Jānim Ritenim un Tupešu Jānim tuvāka šķita Latvijas Ceļa īstenotā liberālā politika.

Saimnieciskajā jomā LC liberālā politika bija pagrūti saskaņojama ar LZS pieprasīto lauksaimniecības protekcionismu. Protestējot pret LC atteikšanos paaugstināt ievedmuitu lauksaimniecības produkcijai, LZS 1994. gada jūlijā labprātīgi aizgāja opozīcijā, cerot palielināt savu popularitāti sabiedrībā, bet neapzinoties, ka tādā veidā vēl vairāk samazina iespējas aizstāvēt savu vēlētāju intereses. Labprātīgā aiziešana opozīcijā uzskatāma par lielāko kļūdu visā atjaunotās ZZS vēsturē.

Pēc aiziešanas no valdošās koalīcijas 1994. gada vasarā LZS kopā ar LNNK, “Tēvzemei un Brīvībai” un “Kristīgo demokrātu savienību” izveidoja opozīcijas politisko apvienību – “Nacionālo bloku” un ēnu kabinetu.

1995. g. Kongress1995. gada 17.-18. februārī notikušajā 6. kongresā tika pieņemta jauna, 10-15 gadu periodam paredzēta programma, kā arī tika noteikta vēlēšanu stratēģija. LZS jaunā vēlēšanu stratēģija paredzēja atteikšanos no lokomotīvju principa. Vēlēšanu saraksts bija jāveido no pašu novadu ieteiktiem kandidātiem un centrālajai valdei nebija dotas tiesības iejaukties, nosakot vietu kārtību sarakstā.

Kaut gan LZS reitingi tajā laikā bija labi un izredzes cerīgas, LZS līderi, īpaši Jānis Kinna un Ģirts Lūkins, uzskatīja, ka pirms nākošajām vēlēšanām LZS nepieciešams būtiski paplašināt un nostiprināt, piesaistot spējīgus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. 1996. gada sākumā LZS sastāvā tika iekļauta bijušā Augstākās Padomes deputāta Ojāra Blumberga vadītā "Saimnieciskās rosības līga" ar apmēram 40 biedriem. Vairāki no tiem veiksmīgi iekļāvās LZS pamatsastāvā, bet lielākā daļa vēlāk no LZS aizgāja sakarā ar domstarpībām par Latvijas ekonomiskās attīstības ceļiem. 

1995. g. KongressUz 6. Saeimu LZS startēja kopā ar Kristīgo demokrātu savienību un Latgales Demokrātisko partiju. KDS piesaistīšanas galvenais mērķis bija – pozicionēt LZS Eiropas politisko partiju spektrā kā uz tradicionālām kristīgām vērtībām orientētu partiju. Apvienību izveidojot, diemžēl tika ignorēta patiesība, ka katra jauna zīmola iedzīšanai sabiedrības apziņā nepieciešams laiks, darbs un lieli līdzekļi. Mainot saraksta sastādīšanas principus, iesaistot LZS vēlētājiem svešus cilvēkus, vēlētājs zaudēja jau ierastos orientierus. LZS vārds pazuda kopīgajā garajā jaunizveidotās vēlēšanu apvienības nosaukumā. LZS redzamākie cilvēki bija izkliedēti pa visiem sarakstiem, un vairs nebija vēlētājiem jau zināmā harizmātisko līderu bloka, kura dēļ būtu vērts balsot. Individuālajā kampaņā aktīvāki un prasmīgāki izrādījās Kristīgo demokrātu partijas kandidāti. Visu šo demokrātiski iecerēto izmaiņu rezultātā no LZS Saeimā iekļuva tikai 3 deputāti, un cerēto 16-18 deputātu vietā saraksts ieguva tikai 8 vietas. Situācija mazliet uzlabojās, kad, izjūkot Vienības partijai, ZZS frakcijai pievienojās 5 tās deputāti.

6. Saeimas laikā Andra Šķēles izveidotajā 1. Ministru kabinetā (1995.g.21.dec. – 1997.g.13.febr.) strādāja sekojoši LZS ministri:

Roberts Dilba – Ministru prezidenta biedrs un Zemkopības ministrs;

Ojārs Spārītis, pēc tam Rihards Pīks – Kultūras ministrs;

Pēteris Cimdiņš – Augstākās izglītības un zinātnes ministrs;

Arvīds Ozols – Mežu valsts ministrs;

Atis Slakteris – Kooperācijas valsts ministrs.

Andra Šķēles izveidotajā 2. Ministru kabinetā 1997.g.13.feebr – 1997.g.7.aug.) strādāja sekojoši LZS ministri:

Rihards Pīks – Kultūras ministrs;

Roberts Dilba – Zemkopības ministrs.

Guntara Krasta izveidotajā Ministru kabinetā strādāja sekojoši LZS ministri:

Laimonis Strujevičs - Ekonomikas ministrs;

Rihards Pīks - Kultūras ministrs;

Andris Rāviņš – Zemkopības ministrs.

Par 6. Saeimas laika lielāko sasniegumu uzskatāma Lauksaimniecības likuma pieņemšana un stabila finansējuma garantēšana lauksaimniecībai 3 procentu apjomā no kopējā budžeta un pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšana par lauku darbos izlietoto dīzeļdegvielu.

Savukārt liels apgrūtinājums LZS turpmākajā darbā bija 6. Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā izveidojies 74 000 latu parāds trim Ventspils tranzīta uzņēmumiem – Ventamonjakam, Ventbunkeram un Kālija parkam. Šo naudu LZS nācās steidzami aizņemties vēlēšanu izdevumu segšanai, jo otra koalīcijas partija – KDS savu apsolīto daļu nebija iemaksājusi. KDS savu daļu tā arī neatmaksāja, un parāds kļuva LZS par smagu slogu uz daudziem turpmākiem gadiem.

Naudas problēmas un vēlēšanu pieticīgais iznākums lielā mērā noteica LZS 8. kongresa darba kārtību un iznākumu. Kongress notika 1996.gada 27. janvārī. Galvenā problēma bija – atrast priekšsēdētāja amatam kandidātu, kurš uzņemtos iepriekšējās vadības un valdes radīto parādu un meklēt ceļus tā nolīdzināšanai. Šo lomu uzņēmās un par priekšsēdētāju tika ievēlēts Bauskas rajona LZS līderis Alfrēds Greiselis.

Meklējot iespējas atgūt agrāko ietekmi, LZS atzina par lietderīgu apvienošanos ar citām ideoloģiski tuvām partijām, kurām nebija izdevies patstāvīgi iekļūt 6. Saeimā. Par piemērotāko tika atzīta Tautsaimnieku politiskā apvienība. LZS un TPA apvienošanās kongress notika 1996. gada 30. novembrī. Saskaņā ar kongresa lēmumu apvienotā partija saglabāja LZS vārdu. No TPA par LZS priekšsēdētāja vietnieku ievēlēja Juri Iesalnieku. Apvienošanās tikai nedaudz paplašināja LZS ierindas biedru loku, kas tajā laikā jau tuvojās četriem tūkstošiem, bet klāt nāca vairāki pieredzējuši politiķi: Vilnis Edvīns Bresis, Edvīns Kide, Jevgēnijs Zaščerinskis, Irēna Folkmane un Juris Iesalnieks, saimnieciskie darbinieki un ekonomisti: Maija Rubīna, Jānis Porietis. Laimonis Strujevičs, Kārlis Tomsons, Antons Vjaters. Apvienotā partija pozicionēja sevi par centrisku spēku, kas aizstāv uz plašas un turīgas vidusšķiras veidošanu balstītu politiku, Baltijas valstu tuvināšanos un integrāciju Eiropā, sociāli orientētu tirgus ekonomiku, harmonisku lauku un pilsētu attīstību.

1997. gada pašvaldību vēlēšanās LZS bija pirmajā vietā starp partijām, no kuru sarakstiem ievēlēti deputāti dažādu līmeņu pašvaldībās – pavisam ievēlēts 171 deputāts, no tiem Rīgas Domē – 3 deputāti – Jānis Strazdiņš, Maija Rubīna un Juris Miķelsons.

Taču iekšēji LZS nebija vienota. Tajā izpaudās gan partijas sponsoru pretrunīgās intereses, gan pašu politiķu uzskatu dažādība. Bija atšķirīgi viedokļi par lielajām zemnieku saimniecībām un sīkzemniekiem sniedzamo atbalstu. LZS ministriem šķita pareizs tolaik vēl bezpartejiskā premjerministra Andra Šķēles uzsāktais liberālais saimniekošanas kurss. Priekšsēdētāja vietnieks Juris Iesalnieks, savukārt proponēja tuvināšanos ar sociāldemokrātiem, kam Rīgas domē bija izdevies iegūt 11 vietas. Domstarpības saasinājās kārtējā kongresa gatavošanas laikā. Sakarā ar to, ka Alfrēds Greiselis bija paudis nodomu atteikties no partijas priekšsēdētāja amata, valde uzsāka nodaļu aptauju nākošā priekšsēdētāja kandidatūras noskaidrošanai. Aptaujas uzvarētājs izrādījās Andris Rāviņš, otrajā vietā - Roberts Dilba. Abi no partijas labējā spārna, ar ko kreisā spārna turētāji negribēja samierināties. Kārtējā kongresā, kas notika 1998. gada 1. martā, vajadzīgo balsu skaitu neizdevās savākt ne Rāviņam, ne Dilbam, un par LZS priekšsēdētāju kļuva līdzšinējais valdes loceklis Laimonis Strujevičs. Daļai LZS vadošo biedru – Edmundam Krastiņam, Gundaram Bērziņam, Aigaram Kalvītim, Atim Slakterim un Rihardam Pīkam, tāds iznākums šķita nepieņemams, tie no LZS aizgāja un palīdzēja Andrim Šķēlem izveidot Tautas partiju, kuras dibināšanas kongress notika 1998.gada 2. maijā – tikai pus gadu pirms 7. Saeimas vēlēšanām.

1997.gada 13. februārī tēvzemieša Guntara Krasta izveidotajā kabinetā LZS piedalījās ar Laimoni Strujeviču kā Ekonomikas ministru, Ramonu Umbliju kā kultūras ministri un Andri Rāviņu kā Zemkopības ministru. Partijas vadītāja izvirzīšana ekonomikas ministra amatam izrādījās tuvredzīgs gājiens: opozīcijai, it īpaši laikraksta “Diena” kaismīgi atbalstītajiem Šķēles piekritējiem, izdevās sazīmēt aizdomu mākoņus ap ministrijas uzraudzībā notikušo “Ventspils Naftas” privatizāciju, un īsajā laikā līdz vēlēšanām tos vairs neizdevās izgaisināt.

Neraugoties uz piecu jau minēto biedru aiziešanu, 7. Saeimas vēlēšanās LZS startēja ar spēcīgu sarakstu, kur bez jau nosauktajiem politiķiem kandidēja kultūras darbinieki Pauls Putniņš, Eduards Pāvuls, Imants Skrastiņš, Ojārs Spārītis un Ramona Umblija, laukos labi pazīstamie bijušie saimniecību vadītāji Viesturs Gredzens, Visvaldis Skujiņš un Leopolds Zunda, mežkopis Inesis Boķis, Latvijas Kredītbankas prezidents Jānis Liepiņš, Tehniskās universitātes profesors Rūdolfs Cimdiņš, tā brīža zemkopības ministrs Andris Rāviņš. Diemžēl sabiedrības acīs ietekmi atgūt vairs neizdevās, un 7. Saeimā LZS neiekļuva. Uzvara kongresā izvērtās par zaudējumu vēlēšanās.

Izveidojās vistraģiskākais laika posms atjaunotās LZS vēsturē. Sponsoriem caurkritusī partija nebija vajadzīga, par joprojām neatmaksātajiem parādiem tika apķīlāts biroja īpašums, daļa vietējās pašvaldībās ievēlēto biedru, atbalstu meklēdami, pieslējās Tautas partijai. Šajā situācijā par LZS pēdējo cietoksni kļuva Rīgas Dome ar trim tajā ievēlētajiem deputātiem, pie kuriem nu pulcējās partijas vecbiedri Pauls Putniņš, Jānis Kinna, Aivars Berķis, Ivars Bārdiņš, Kārlis Boldiševics, Roberts Dilba, vēlāk arī Vilnis Edvīns Bresis, Voldemārs Strīķis, Andris Rāviņš, ar apņemšanos partiju saglabāt.

Neraugoties uz sakāvi, 1999. gada februārī notikušajā kongresā, ka parasti, delegātu skaits pārsniedza 300. Par LZS priekšsēdētāju ievēlēja Rīgas Domes deputāti Maiju Rubīnu, par pirmo vietnieku – Augustu Brigmani, par LZS ģenerālsekretāru – Kārli Boldiševicu, ko 1999. gada oktobrī nomainīja Aivars Berķis. Kongress nolēma veikt LZS biedru pārreģistrāciju un turpināt savas programmas realizēšanu.

Pazūdot ierastajiem sponsoru ziedojumiem, partijas biroja uzturēšanu uzņēmās jau minētie trīs Rīgas Domes deputāti, kas šai vajadzībai katrs katru mēnesi ziedoja 100 latus. Partijas priekšsēdētāja par pašas līdzekļiem atpirka tiesu izpildītāja aprakstītās biroja mēbeles. Biedru pārreģistrācijas kārtība izrādījās nepārdomāta – katram biedram no jauna bija jāizpilda iestāšanās anketa, ko daļa biedru uzskatīja par apvainojumu, jo “mēs taču nekad neesam no partijas izstājušies”. Lielākā daļa biedru bija grūti apzināmi, jo dzīvoja izkliedēti laukos, un gadījumos, kad darbību bija pārtraucis vietējās nodaļas vadītājs, tika zaudēta visa nodaļa. Pārreģistrēto biedru skaits vairākus gadus turējās zem astoņiem simtiem.

2000. gada martā, pārvēlot partijas vadību, par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Augusts Brigmanis, par pirmo vietnieki – Vilnis Edvīns Bresis.

To, ka Latvijas zemnieku partija ir vajadzīga, apliecināja 2000. gada vasaras notikumi, kad LZS politiskajā vadībā organizētais zemnieku pikets Rīgā un ceļu blokāde robežpunktos piespieda valdību respektēt Lauksaimniecības likumā nostiprinātās zemnieku tiesības.

2001. gada martā LZS kongresā no jauna par partijas priekšsēdētāju ievēlēja Augustu Brigmani, par viņa vietniekiem – Jāni Strazdiņu un Vilni Edvīnu Bresi.

Ievērojamus panākumus LZS guva 2001.gada pašvaldību vēlēšanās. Dažu pilsētu domju vēlēšanās LZS startēja koalīcijā ar citām partijām – Liepājā un Valmierā kopā ar Latvijas Demokrātu partiju, Valkā kopā ar LC. Pavisam LZS pārstāvji tika ievēlēti 23 pilsētu domēs. Aizputes domē no vienpadsmit vietām desmit piederēja LZS, Ikšķilē no vienpadsmit - astoņas, Aucē no deviņām piecas, Jelgavā – četras, kas bija pietiekami, lai nodrošinātu Andrim Rāviņam Domes priekšsēdētāja amatu. Rīgā diemžēl tikai vienu.

Partijas gatavību darbam Saeimā pierādīja 2002. gada kongresā pieņemtā jaunā Centriskās partijas LZS programma, kurā precīzi bija pateikts, ka partija strādās ne tikai zemnieku, ne tikai Latvijas lauku attīstībai, bet visu Latvijas reģionu līdzsvarotai attīstībai, izglītības nodrošināšanai, veselības aizsardzībai un nacionālo ideālu nosargāšanai. Jau pirms kongresa notika sīvas diskusijas par partijas nosaukuma papildināšanu. Argumenti, kāpēc tas jādara, bija: - lai precizētu LZS vietu politisko partiju spektrā un lai kavētu citām partijām ieņemt šo nišu; - lai atvieglotu LZS iekļaušanos Eiropas politisko partiju klasifikācijas skalā; - lai mazinātu sabiedrības uzskatu, ka LZS ir tikai zemnieku partija; - lai vēlēšanās palīdzētu balsotājiem atšķirt Latvijas Zemnieku savienību no vēl joprojām veģetējošās Latviešu zemnieku savienības. Pretarguments bija: ka katra nosaukuma maiņa nojauc līdzšinējos orientierus un ir vajadzīgs ilgs laiks un lieli līdzekļi, lai jauno brendu iedzītu sabiedrības apziņā. Attālināšanās no vecā nosaukuma tika uztverta arī kā Zemnieku savienības slavenās vēstures noliegums. Nevarēdams samierināties ar nosaukuma maiņu, no partijas izstājās tās bijušais priekšsēdētājs Alfrēds Greiselis. Vērtējot no laika distances, nākas atzīt, ka neviens no argumentiem par labu nosaukuma papildināšanai nav attaisnojies.Jo vietu partijas spektrā nosaka nevis nosaukums, bet elektorāts, kuru šī partija pārstāv un parijas reālā rīcība.

2002.gada sākumā CP LZS reitings joprojām svārstījās ap 2%, liekot bažīties par partijas izredzēm atgriezties Saeimā. Zīmīgs apstiprinājums šīm bažām bija LZS Goda priekšsēdētāja Gunta Ulmaņa izstāšanās no partijas. Bažas īpaši vairoja Eināra Repšes lēmums atgriezties politikā un veidot pavisam jauna tipa godīgu partiju Jaunais laiks. Tādā situācijā Augusts Brigmanis uzsāka sarunas ar Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētāju Induli Emsi par kopīgas vēlēšanu apvienības veidošanu. LZP bija maza ietekme laukos, toties tās idejām bija plašs atbalstītāju loks Rīgā un urbanizētajā Lielrīgas reģionā, kur savukārt nebija LZS atbalstītāju. Kad izredzes iekļūt Saeimā kļuva reālas, jaunajai apvienībai bija gatava pievienoties arī no “Jaunās partijas” aizgājusī, tobrīd sabiedrībā populārā un atzītā Ingrīda Ūdre, vēlāk arī kādreizējais LC deputāts un premjerministrs Vilis Krištopāns.

Jaunizveidotā vēlēšanu apvienība Zaļo un Zemnieku savienība 8. Saeimas vēlēšanās ieguva 12 mandātus, 7 no ievēlētājiem pārstāvēja LZS. Tie bija: Vilnis Edvīns Bresis, Augusts Brigmanis, Pēteris Kalniņš, Andis Kāposts, Jānis Strazdiņš, Staņislavs Šķesters un Ingrīda Ūdre. Zaļo partiju pārstāvēja Indulis Emsis, Leopolds Ozoliņš un Arvīds Ulme. Andris Bērziņš un Vilis Krištopans nevienā no abām partijām neiestājās. Ingrīda Ūdre tika ievēlēta par Saeimas priekšsēdētāju, Augusts Brigmanis – par ZZS frakcijas vadītāju. Laikā, kamēr Indulis Emsis bija premjerministrs, ZZS frakcijā darbojās arī Visvaldis Skujiņš.

Eināra Repšes izveidotajā Ministru kabinetā (no 2002.gada 7.novembra līdz 2004.gada 9.martam) un tam sekojošajā Induļa Emša kabinetā (no 2004.gada 9.marta līdz 2004.gada 2.decembrim) LZS biedrs Mārtiņš Roze ieņēma Zemkopības ministra amatu, Dagnija Staķe – Labklājības ministra amatu, LZP biedrs Raimonds Vējonis – Vides ministra amatu. Šos amatus minētie politiķi saglabāja arī Aigara Kalvīša kabinetā (no 2004.gada 2.decembra līdz 2006.gada 7.novembrim), bet papildus tam Baibai Rivžai tika Izglītības ministres amats un tobrīd bezpartejiskajai Inai Gudelei - Īpašu uzdevumu ministres amats elektroniskās pārvaldes lietās.

2005.gada pašvaldību vēlēšanas LZS nevar nosaukt par īpaši veiksmīgām, jo zaudētas pozīcijas daudzās Latvijas lielākajās pilsētās, tostarp Rīgā, tomēr LZS joprojām bija pašvaldībās visplašāk pārstāvētā partija. Vairāk nekā 100 pašvaldību vadītāji un vairāk nekā kā 200 pašvaldību deputāti bija LZS biedri. Arī 11 no 26 rajonu padomēm vadīja LZS pārstāvji.

ZZS neieguva nevienu mandātu 2005. gada Eiroparlamenta vēlēšanās.

Tas liecina, ka ZZS vēlētāji, kas galvenokārt pārstāv laukus, nav novērtējuši Eiroparlamenta deputātu iespējas aizstāvēt Latvijas lauku intereses, panākt zemniekiem tādas pašas subsīdijas, kādas tās ir veco ES dalībvalstu zemniekiem.

Gatavojoties 9.Saeimas vēlēšanām, 2006.gada kongresā LZS pieņēma jaunu partijas programmu. LZS ne vien turpināja labi iesākto ceļu kopā ar Zaļo partiju, bet pirms 9.Saeimas vēlēšanām noslēdza sadarbības līgumu ar reģionālo partiju „Latvijai un Ventspilij”, kuru vada Ventspils mērs Aivars Lembergs. 9.Saeimas vēlēšanas Zaļo un Zemnieku savienībai bija veiksmīgas. Gūts ievērojams tautas atbalsts un ZZS frakcija bija otra lielākā aiz Tautas partijas frakcijas – 18 deputātu!

2007.gada marta beigās gadskārtējā LZS kongresā tika pārvēlēta partijas vadība un valde. Par partijas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja līdzšinējo priekšsēdi, ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani, kurš partiju vada jau kopš 2000.gada. Par viņa pirmo vietnieku atkārtoti ievēlēja zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, savukārt par vietnieku – LZS Vidzemes koordinatoru, Valmieras rajona padomes priekšsēdētāju Vitautu Staņu. Par LZS valdes locekļiem kļuvuši Kārlis Albergs, Gunārs Upenieks, Jānis Antons, Andis Kāposts, Staņislavs Šķesters, Roberts Dilba un Skaidrīte Pilāte.

9. Saeimā no 18 ZZS frakcijas deputātiem 12 bija LZS biedri: - Uldis Augulis, Andris Bērziņš, Vilnis Edvīns Bresis, Augusts Brigmanis, Pēteris Hanka, Andis Kāposts, Pauls Putniņš, Ligita Silaraupa, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs Šķesters un Gunārs Upenieks, uz laiku arī Skaidrīte Pilāte. Vēl bija 4 zaļās partijas pārstāvji - Indulis Emsis, Visvaldis Lācis, Ingmārs Līdaka un Leopolds Ozoliņš, uz laiku arī Guntis Eniņš. Vēl bija arī reģionālie partneri no partijas „Latvijai un Ventspilij” – Guntis Blumbergs un Gundars Daudze. Kopā ar Tautas partiju, „tēvzemiešiem” un Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas ceļa” apvienību izveidotajā Aigara Kalvīša valdībā, tāpat arī tai sekojošajā Ivara Godmaņa kabinetā strādāja 5 ZZS ministri. Zemkopības ministriju turpināja vadīt Mārtiņš Roze, pēc tam Jānis Dūklavs, Labklājības ministriju - Dagnija Staķe, pēc tam Iveta Purne, elektroniskās pārvaldes lietu ministriju Ina Gudele, pēc tam Signe Bāliņa, Izglītības ministriju - Baiba Rivža, pēc tam Tatjana Koķe, Vides ministriju - zaļo pārstāvis Raimonds Vējonis. Demisionējot Godmaņa kabinetam, Valda Dombrovska kabinetā Dagnija Staķe kļuva par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministri, bet Uldis Augulis pārņēma labklājības ministra amatu. Te jāpiebilst, ka, sākoties krīzei, tieši Labklājības ministrijai un Izglītības ministrijai nācās risināt sociāli visjutīgākās problēmas: mazo skolu slēgšanu, skolotāju algu samazināšanu, bezdarbnieku nodrošināšanu, sociāli maznodrošināto cilvēku pasargāšanu no pabalstu un pensiju samazināšanas. Balsojot par ZZS, lauku iedzīvotāji bija balsojušo arī pret administratīvi teritoriālās reformas vardarbīgu uztiepšanu, nerēķinoties ar mazajās pašvaldībās dzīvojošo cilvēku vēlmēm. ZZS gan izdevās saglabāt atsevišķas pašvaldības, diemžēl visā visumā reforma aizgāja pa Tautas Partijas un arī citu partiju nolemto ceļu.

2009. gada galvenais notikums bija pašvaldību vēlēšanas. Vēlēšanu stratēģija tika akceptēta 14. martā Valmierā notikušajā LZS kongresā. Tajā piedalījās 313 delegāti, kas pārstāvēja 1700 LZS biedrus. Par partijas priekšsēdētāju atkal ievēlēja Augustu Brigmani, par viņa vietniekiem – Mārtiņu Rozi un Vitautu Staņu. Valdē - Kārli Albergu, Māri Niklasu, Robertu Dilbu.u.c. Goda tiesas pr. Jānis Līpacis

2009.gada pašvaldību vēlēšanās LZS biedri startēja gan ZZS sarakstā, gan atsevišķā LZS sarakstā, gan dažādās kombinācijās kopā ar citām partijām. ZZS bija 1. vietā sešpadsmit novados un pilsētās un otrā vieta trīspadsmit novados. Startējot atsevišķi, CP LZS bija 1. vietā astoņos novados un 2. vieta četros novados.

Kopumā LZS un LZP biedri cīnījās par iekļūšanu deviņdesmit četru pašvaldību domēs (5 vietās kā konkurenti), un šie saraksti ieguva 406 vietas.

Ne ZZS, ne arī CP LZS atsevišķi nestartēja Daugavpils, Liepājas un Ventspils pilsētu vēlēšanās, kā arī neguva sekmes Rīgas un Rēzeknes pilsētas domes vēlēšanās.

Neraugoties uz to, šīs uzskatāmas par veiksmīgākajām pašvaldību vēlēšanām visā atjaunotās LZS vēsturē.

Diemžēl ZZS arī 2009. gadā neieguva nevienu mandātu Eiroparlamenta vēlēšanās.

2010. gada lielākais notikums partijām bija 10. Saeimas vēlēšanas. Uz tām ejot, politiskā apvienība “Zaļu un Zemnieku savienība” klāt jau esošajai reģionālajai partijai “Latvijai un Ventspilij” piepulcināja arī Liepājas partiju, kā arī kārtējo reizi iekļāva sarakstā atsevišķus bezpartejiskus kandidātus. Vēlēšanu lozungs bija: ”Saimnieki savā zemē”, mobilizējošais faktors – Aivars Lembergs kā premjerministra kandidāts. Tas daļēji kompensēja Vēlēšanu likumā ierakstīto aizliegumu – partijas “lokomotīvēm” startēt visos vēlēšanu apgabalos. ZZS aizpildīja visas 115 atļautās vietas. Vēlēšanās ZZS panāca trešo labāko rezultātu un mandātus ieguva sekojoši 22 cilvēki: Raimonds Vējonis, Kārlis Seržants, Ingmars Līdaka un Iveta Grigule (visi no LZP), Jānis Dūklavs, Andris Bērziņš – bankubērziņš, Jānis Klaužs (visi bezpartejiskie), Jānis Strazdiņš, Armands Krauze, Vitauts Staņa, Staņislavs Šķesters, Rihards Eigims, Augusts Brigmanis, Andris Bērziņš, Uldis Augulis, Dace Reinika un Aivars Dronka (visi no LZS), Gundars Daudze, Jānis Vucāns un Dana Reizniece (no VL), Aija Barča un Oskars Zīds (no Liepājas partijas), Raimondam Vējonim, Jānim Dūklavam, un Uldim Augulim ieņemot ministru vietas un Armandam Krauzem – parlamentārā sekretāra vietu, viņu vietā frakcijā ienāca četri citi deputāti: Māris Dzelzkalējs, Didzis Zemmers, Guntis Rozītis un Laimis Šāvējs – visi no LZS. Pavisam ZZS frakcijā ir 14 LZS deputāti un frakciju vada LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.

Kopā ar partiju apvienību “Vienotība” ZZS piedalās Valda Dombrovska izveidotajā valdībā. ZZS šajā valdībā ir seši ministri:

Uldis Augulis tagad ir Satiksmes ministrs;

Jānis Dūklavs – Zemkopības ministrs;

Rolands Broks – izglītības ministrs;

Ilona Jurševska – Labklājības ministre;

Raimonds Vējonis – Vides un Reģionālās attīstības ministrs; 

Juris Bārdiņš no Liepājas partijas – Veselības ministrs.

Saeimas darbā grūti pierādīt kādas atsevišķas partijas veikumu, toties neapstrīdams ir veikums, ko atjaunotā LZS devusi lauku garīguma uzturēšanā. Šajā jomā varam minēt gan Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma tradīciju atjaunošanu, gan Meža dienu pasākumus, gan kopā ar Latvijas Kultūras fondu un Neatkarīgo Rīta Avīzi iedibināto Sakoptāko sētu konkursu, kas turpinājās piecpadsmit gadus, gan LZS ierosināto konkursu "Sakoptākais pagasts", kuru LZS sāka veidot kopā ar Latvijas Agronomu biedrību un Latvijas Pašvaldību savienību, bet gadu gaitā vērtēšanas komisijā iesaistīja visu ministriju pārstāvjus. Būtisks notikums bija LZS ieteikto un sponsorēto dokumentālo filmu uzņemšanu par diviem saviem izcilajiem valstsvīriem: Kārli Ulmani un Zigfrīdu Meierovicu. Tikpat nozīmīga ir pieminekļa iekārtošana Jānim Čakstem Jelgavā un Kārlim Ulmanim Rīgā 2002. gadā un Pikšās 2010. gadā. 

Var atzīt, ka atjaunotā LZS bijusi tālu no pilnības. LZS vienprātību nepārtraukti ārdīja piecdesmit okupācijas gados samudžinātās īpašuma attiecības. Likumīgo īpašnieku mantinieki un labticīgie ieguvēji, Breša zemnieki, lielsaimniecību centra māju īpašnieki - katrs meklēja un gribēja dzirdēt tikai savu taisnību. Pilsoņu kongresa garā noskaņotie radikāli protestēja pret bijušo kompartijas biedru ienākšanu organizācijā… Bija gan idejiskas, gan šauri individuālas ambīcijas. Pretrunas atstāja pēdas arī mūsu tā laika dokumentos. Tur ir gan mūsu meklētie kompromisi, gan mūsu tā laika nezināšana un mūsu labticīgie maldi, gan lauku un lauksaimniecības lomas atšķirīgais vērtējums sabiedrībā. Vai toreiz pieņemtie likumi varēja būt pavisam citādi? Vai pati notikumu gaita varēja būt citāda? To lai izvērtē nākamās paaudzes.

Aivars Berķis