Deputāte Iveta Grigule izglābj “gaļai” nolemtu ķēvīti (Latvijas Avīze)



http://www.la.lv/ar-laukiem-sirdi/#comment-14299

Ļoti svarīgi, kādi cilvēki lemj par valsts lietām. Taču ne mazāk būtisks ir tas, ko katrs darām savā ikdienas dzīvē. Viena no sabrukšanas paglābta lauku māja, viena izglābta zirga dzīvība – arī tas ir daudz.

Bērnība pie omītes

Jaunībā daudziem gribas dzīvot pilsētā, taču mūža otrā pusē mūs velk uz laukiem. Ataust bērnības atmiņas, atdzimst vēlme kopt savu sētu, strādāt zemes darbus.

Līdz astoņu gadu vecumam Iveta Grigule ar vecākiem dzīvoja laukos pie vecmammas Meņģelē. Dzimusi lauku saimnieka ģimenē, omīte bija jaunākā meita. Tajā pusē bija pieņemts, ka pēc vecāku nāves saimniecību nedalīja. To mantoja vecākais bērns, bet jaunākajam viņa daļu izmaksāja naudā. Kad laiki mainījās, vecmamma nepaspēja izmaksāt bankai kredītu par nelielu mājiņu Iršos, bijušajā baltvācu kolonijā, tādēļ palika bez savas mājas. Padomju gados ģimenei ierādīja istabu kolhozam piederošā mājā. Omītei bija govs, sivēni, truši un vistas. Vajadzēja palīdzēt, un Iveta iemācījās visus lauku darbus. Šis rūdījums noderēja turpmākajā dzīvē.

Interesanti, ka aizraušanās ar zirgiem ir raksturīga šīs dzimtas sievietēm. Vecāmamma padomju laikos kopa kolhoza zirgus. Mammai patika jāt. Jo nevaldāmāks zirgs, jo vairāk gribas tikt tam mugurā! Iveta atceras arī savu bērnības sapni: Būšu mežsargs, jāšu pa mežu, un blakus skries vilku suns!

Nākotnes projekts


Pirms vairākiem gadiem Iveta nopirka lauku mājas ar zemi Ogres novada Krapes pagastā. Iveta stāsta, ka tas ir viņas nākotnes projekts, vieta, kur pavadīt brīvos brīžus, veldzējoties lauku klusumā. Vienkāršo dzīvojamo māju atjaunoja ģimenes spēkiem, paglābjot no iznīcības. Tai blakus slejas liela un gara mūra kūts. Sienas izturējušas laika pārbaudi, jumts vesels. Vien trūka iemītnieku.

Protams, dzīvojot pilsētā un uz laukiem atbraucot vien nedēļas nogalēs, lopus turēt nav iespējams. Tomēr viens iemītnieks pieteicās pats. Daudzi kaķu un suņu saimnieki zina stāstīt, ka mājas mīluli nekad nav domājuši pirkt, līdz pienācis brīdis, kad īstais dzīvnieks ieradies pats.

Arī šoreiz izveidojās līdzīga situācija. Kaimiņš, vīrs cienījamos gados, Latgalē bija nopircis jaunu ķēvīti. Diemžēl saimnieks drīz nomira, un viņa sieva, saprotot, ka viena ar šerpo, nepilnu gadu veco ķēvīti galā netiks, nolēma to pārdot. Taču atklājās, ka skaistajai ķēvītei traumēta priekškājas potīte. Tāds paklibs zirgs lauku darbiem neder, un vienīgais ceļš diemžēl bija uz gaļas kombinātu.

Iveta apžēlojās un ķēvīti atpirka. Izdevās pierunāt radiniekus: Mums stāv tukša kūts, sienu sagādāsim! Radi, kuri tolaik šajā mājā dzīvoja arī pa ziemu, piekrita ķēvīti pieskatīt.

Spītnieces savaldīšana


Zirga iegāde ir ļoti nopietns lēmums. Pat, ja var atļauties to uzturēt, zirgu vajag arī audzināt un apmācīt. Ķēvītes oficiālais vārds ir Leksa, bet ikdienā to sauc par Zuzi. Viņā pa pusei rit Latgales rikšotāju asinis.

Tomēr, neskatoties uz smalko izcelsmi, Zuzei bija strauja un nešpetna daba. Nav joki, kad 600 kg smags milzenis nolēmis spert un kost! Iveta atceras, ka ilgi cīnījusies, līdz izdevies apvaldīt tās raksturu.

Kad Zuze beidzot sapratusi, kura šeit ir saimniece, viņa Ivetai ļoti pieķērās un visur gāja līdzi gluži kā suns. Sagaidot leca pāri aplokam, nāca līdzi mežā, neatkāpās ne soli. Zirgs ir bara dzīvnieks, tam vajadzīga sabiedrība, un Iveta nolēma, ka jāiegādājas kompanjons.

Bosis, īstajā vārdā Poseidons, ir Zuzes pretstats. Liels, brūns, ļoti mierīgas dabas. Jaunībā Bosi izmantoja, lai jāšanā apmācītu bērnus, tādēļ nosvērtais Bosis gatavs pieņemt jebkuru jātnieku.

Agrāk Ivetai un meitai Anetei bija jādomā, kura dosies izjādē. Tagad jautājumu nav – Iveta jāj ar Zuzi, bet Anete – ar Bosi. Ne tikai raksturs, arī gaita katram ir atšķirīga. Zuzei tā ir ļoti līgana, sēžot tās mugurā, šķiet, ka zirgs iet pa līdzenu galda virsmu! Toties Bosis iet zvārodamies, kā kuģis pa viļņiem.

Strādājam šodien, lai rīt dzīvotu labāk


Iveta atzīst, ka pašlaik ir pilsētas meitene ar laukiem sirdī. Strādājot savā saimniecībā kaut vai tikai nedēļas nogalēs, veidojas precīzāks priekšstats par to, kas notiek Latvijas laukos. Rodas arī jautājumi. Piemēram, kādēļ, izbūvējot jaunu automaģistrāli, neierīkoja nobrauktuvi uz pagasta centru? Kādēļ tunelis, kas iet zem autostrādes, ir tik zems, ka Ātrā palīdzība netiek cauri? Kāpēc pa jauno šoseju nekursē satiksmes autobuss, bet turpina braukt pa veco ceļu, patērējot divreiz vairāk laika? Kādēļ, īstenojot lielus projektus, nereti nepadomā un aizmirst par cilvēkiem laukos?

Nesen Iveta Grigule kļuvusi par Latvijas Zemnieku savienības (LZS) biedri. Viņai ir tuvas idejas, kuras aizstāv LZS. Piemēram, tas, ka zeme ir jākopj un jāsaglabā mūsu bērniem un mazbērniem. LZS nav bruģa partija, tā vienīgā aizstāv pagastus un novadus un saprot to cilvēku intereses, kuri dzīvo laukos.

Vispirms jātiek galā ar visām šīm lietām, lai vēlāk, pēc daudziem gadiem varētu baudīt rāmu dzīvi savā lauku saimniecībā. Zuzei un Bosim jau tagad ir paveicies, jo viņiem nodrošināts mūža siens. Iveta domā, ka kādreiz, kad pārcelsies uz laukiem, varētu pieņemt vēl kādu zirgu, kā arī izveidot, piemēram, aitu ganāmpulku, jo aitkopībai šeit ir piemēroti apstākļi. Lai veicas!


Brigmanis: ZZS gatava iesaistīties valdībā (Diena....
Brigmanis: Cits sevi cienošs politiskais spēks VL-...

By accepting you will be accessing a service provided by a third-party external to https://www.lzs.lv/

LZS © 1990-2021

Spied Enter