Zemnieku savienības vecbiedrs savā simt gadu jubilejā

Edvīns Kļaviņš, pēc izglītības jurists, ir Zemnieku savienības biedrs kopš 1933.gada.  Viņš ir viens no tiem divpadsmit vecbiedriem, kuri 1990.gada  21.janvārī sanāca kopā, lai rosinātu šīs partijas atjaunošanu un izstrādāja tās jauno statūtu projektu. LZS atjaunošanas kongresā tika ievēlēts par partijas Goda tiesas priekšsēdētāju un pildīja šo pienākumu līdz astoņdesmit astoņu gadu vecumam. Joprojām ir LZS Vecbiedru nodaļā, lasa laikrakstus, cītīgi klausās radio, ir Latvijas Juristu biedrības biedrs.  Vasaras pavada Alūksnes novada Alsviķu pagasta ”Pidiķos”, kur izveidojis unikālu muzeju no paša atrastiem aļņu un buku ragiem. Optimists un asprātīgs sarunu biedrs.

1995.gadā izdotajā „Latvijas Zemnieku savienības vēsturē” publicētas  Edvīna Kļaviņa atmiņas un pārdomas par Zemnieku savienību pirmskara periodā. Par mūža turpmāko daļu, par divu okupāciju laika piedzīvojumiem jubilārs pastāstīja publicistam Aivaram Berķim.

-    Latvijas laikā tie, kas bija beiguši juridisko fakultāti Latvijas universitātē, varēja iestāties apgabaltiesā par tiesamatu kandidātu. Vācu laikā es biju izmeklēšanas tiesnesis.  Bet, kad vācieši lasījās projām, tad bija visiem jāiestājas leģionā. Mani ielika būvbataljonā, un darbojāmies pa Pomerāniju. Rakām ierakumus, kuri tā arī netika izmantoti, jo krievi mūsu aizmugurē pārrāva fronti un aizgāja līdz jūrai, un mēs bijām nogriezti.  Vācieši mūs salādēja kuģī un atveda atpakaļ uz Kurzemi Tas  notika trīs nedēļas pirms kara beigām.  Kad pasludināja kapitulāciju, sākām virzīties uz Rīgas pusi, kamēr mūs aizturēja sarkanarmiešu ķēde.  Aizveda uz Jelgavu un no Jelgavas – līdz Klusajam okeānam.

-    Pa savu naudu tik tālu ceļojumu nebūtu varējis atļauties.
-    Jā, braucām garām pat Baikāla ezeram. Interesanti! Bija ko redzēt! Un tā – līdz pašam Klusajam okeānam. Tur -  pusotru gadu.

-    Vai tur bija briesmīgi apstākļi?
-    Spaidu darbi. Dzelzceļa atzars uz Kluso okeānu bija jātaisa. Biju parasts vergs, strādāju ar lāpstu un lauzni. Bet  varēja iztikt.  1946.gada 13. oktobrī  pateica: „Rīt visa kolonna dosieties mājās!”  

-    Kā pret Jums izturējās pēc atgriešanās?  Ņēma par juristu?
-    Par to nevarēju ne domāt. Dzīvoju savās lauku mājās un ikreiz, kad dzirdēju, ka automobilis rūc pie mājas, bija uztraukums: „Varbūt atbraukuši pakaļ. Ko nu?”  Aizbrauc garām: „Ā, šoreiz vēl labi!”
 1949.gadā pēc 25.marta izsūtīšanām  pie manis ieradās viens pulkvedis no čekas.  Viņš man teica skaidri un gaiši: „Jūs agrāk prokuratūrā strādājāt,  izmeklēšanas tiesnesis bijāt; tagad mēs jūs varētu apcietināt, bet mēs jūs pažēlojām. Bet par to jums jākalpo man!  Jūsu bijušie kolēģi jums uzticēsies kā vecajam amatvīram: par visu, ko jūs no viņiem uzzināsiet, jums jāziņo mums! Ja jūs to nedarīsiet, ja aiziesiet mežā, mēs tāpat jūs dabūsim ciet, un cauri ar jums būs!  Otrajā jūnijā jums jāierodas pie mums ar atbildi!
Nodomāju: lai nu ko, bet to gan es nevaru darīt! Un tajā dienā, kad man vajadzēja dot atbildi, es aizbraucu uz Ogri, kur man bija radinieki, un  no 1949. gada līdz 1955.gadam dzīvoju bez pierakstīšanās, slapstījos.  Sešus gadus! Ja  kādreiz ierados savos „Pidiķos” pie vecākiem, tad tas notika pa naktī.  Bija norunāts, pie kura loga es pieklauvēšu.
 
-    Vai  čeka Jūs tur nekad netika meklējusi?
-    Jā, esot meklēts. Tēvs, māte tad atbildējuši, ka sen nav mani redzējuši, ka es neesmu tur bijis.
         Un tad 1955.gadā reiz Ogrē es eju pa laipu pāri upei , un viens nāk pretī un pasniedz man roku. Un nelaiž to vaļā! Pēc tam pieskrien vēl otrs no aizmugures, un aizved mani līdz automobilim, iegrūž iekšā. Tā es, nelegālists, tiku saņemts ciet un aizvests Rīgā, Stabu ielā uz čekas kambariem. Bet Staļins toreiz bija jau miris, čekas priekšnieks Berija jau bija arestēts un nošauts, tā jau bija cita čeka. Mani pratināja tāds Aleksejs. Sarunas beigās viņš man pateica: „Jūs mums sava rakstura dēļ  nederat! Strādājiet, ko vēlaties, mēs turpmāk jums liksim mieru.”

-    Varējāt sākt oficiāli strādāt?
-    Jā, tad es sāku oficiālu darbu strādāt. Beidzu uz ātru roku šoferu kursus. Un tik pamatīgi biju iepazinies ar automobiļa uzbūvi, ar satiksmes noteikumiem, ka noliku eksāmenu un  mani uzaicināja par šoferu kursu pasniedzēju.  

-    Tad jau Jūs bijāt liels vīrs!
-    Jā. Nāca grupas un es izvadīju viņus cauri kursiem, kamēr viņi dabūja tiesības. Mācīju teoriju – auto uzbūvi un, galvenais, satiksmes noteikumus, kā jau jurists. Man labi gāja! Kursantu grupas  nāk viena pēc otras,  katra pēc beigšanas  rīko balli! Un tik dzīvo!

-    Bet kā nopelnījāt sev iztiku tajos gados, kad slapstījāties?
-    Tad es biju jau precējies, sieva bija skolotāja, ar viņas palīdzību es kļuvu par mājskolotāju, pasniedzu privātstundas tiem skolniekiem, kas netika ar mācībām galā. Viņa man piegādāja kundes. Un tā kā maniem skolniekiem pēc tam ļoti labi veicās,  visā  tās  nelegālās dzīves laikā es labi nopelnīju.  
Es  arī sievai un viņas draudzenēm  šo to palīdzēju.  Toreiz skolotājiem bija jābeidz Marksisma – ļeņinisma neklātienes universitāte.  Tur bija jāraksta semināra darbi marksismā. Tad viņas, tās skolotājas, bija izdomājušas, ka vajag sameklēt kādu, kas  visus tos Marksa un Ļeņina darbus izlasa un tos kontroldarbus uzraksta. Un tad es tos rakstīju trīs gadus!  (Smejas). Nopirku rakstāmmašīnu.  Uz tās rakstīju daudzos eksemplāros, un par naudu pārdevu. Astoņi rubļi par eksemplāru!  Biju pamatīgi tos darbus izstudējis, visi  pasniedzēji slavēja kursantes, cik labi viņas  zina marksisma teoriju.  Pēc tam mani sāka meklēt  arī citi, ne tikai skolotājas, jo marksisma eksāmens bija obligāts  visiem, arī tiem, kas gribēja iegūt zinātņu kandidāta grādu kādā  no tehniskām nozarēm.  Arī tiem vajadzēja gan konspektu, gan kontroldarbu. Un es tikai uz rakstāmmašīnas  rakstu un pavairoju, ka prieks skatīties.

-    Cik ilgi nostrādājāt par pasniedzēju šoferu kursos?
-    Šoferu kursi man palīdzēja taisīt pasakainu karjeru! (Smejas).  Krievu laikos bija tāda Padomju partijas skola Lāčplēša un Ļeņina ielas stūrī. Tiem, kas tur mācījās, visādiem partijas sekretāriem, visiem bija izredzes tikt pie auto. Bet tiesības vajadzīgas!  Un es šajā skolā tiku par auto lietu pasniedzēju.

-    Kāds paradokss – izbijušais leģionārs komunistu elitē!
-    Jā. Tur es pavisam lepni dzīvoju. Kā nekā partijas skolas pasniedzējs! Kas kuram daļas, ko es tur pasniedzu?

-    Kā esat apmierināts ar savu mūžu?
-    Esmu apmierināts. Tas viss tik raibs bijis. Reizēm tu esi bijis noziedznieks, sodīts, reizēm tu atkal esi augšā celts.

-    Kas notiek ar Jūsu ierīkoto ragu muzeju „Pidiķos”?
-    Tas ir tāds pats, kāds bijis. Tikai ragu kolekcija vairāk nepapildinās, jo doties ragu meklēšanas gājienos dēls man ir aizliedzis.  Bet viss sākās nejauši – atrodi vienu ragu, gribas sameklēt arī to otru, pēc tam vēl  un vēl, un pamazām ragu meklēšana kļuva par aizraušanos.  Pašreiz manā kolekcijā ir 324 aļņu ragi un 58 buku ragi.

-    Varbūt tieši „ragošanai”, šiem ragu meklēšanas gājieniem varat pateikties par savu simt gadus ilgo mūžu?
-    Varbūt. Uz vietas nosēdēt es nespēju.

-    Jūs bijāt pirmais mūsu  partijas statūtu veidotājs, ilgus gadus LZS Goda tiesas priekšsēdētājs, un juridiskajos jautājumos Jums no visiem mūsu juristiem bija visloģiskākais, visizsvērtākais, visobjektīvākais  viedoklis.  Vienmēr visur piedalījāties.
-    Jā, bet tas bija tikmēr, kamēr turējās veselība.  Jo tādu, kam izdevies nodzīvot simt gadus, ir maz. Man pat pa trepēm ir grūti noiet.

-    Kā nu ne? Ja dzīvoklis piektajā stāvā un lifta te nav!
-     Uz augšu vēl lēnā garā varu uziet, bet lejā nokāpt ir grūti.

-    Kā vērtējat pašreiz Latvijā notiekošo?
-    Grūti pateikt. Mēs, vecie juristi, diezgan daudz darījām, lai Saeimas darbs atjaunotajā Latvijā veiktos jēdzīgāk nekā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Pēc mūsu ieteikuma tika noteikta procentu barjera, un vairs nav iespējama daudzo sīkpartiju iekļūšana Saeimā un ar to saistītā „balsu andele”.  Joprojām, diemžēl,  ir palikusi vairākuma diktatūra pār mazākumu, kad  koalīcijas dalībnieki automātiski balso par koalīcijas variantu, neuzklausot nekādus opozīcijas argumentus.  Joprojām pašās partijās ir vērojama nesaticība, šķelšanās un disciplīnas neievērošana, neprasme saskaņot dažādus viedokļus un dažkārt arī personiskas ambīcijas. Kad biju Goda tiesas priekšsēdētājs, centos, lai tādas lietas nenotiktu Zemnieku savienībā. Mēs darījām visu pēc labākās sirdsapziņas . Es arī domāju, ka nemaz tik slikti mums neiet.  

Paldies!

P.S.    Edvīna Kļaviņa „Atmiņas un pārdomas par Zemnieku savienību”  lasāmas ŠEIT